Kalns, kas cilvēkus apēd dzīvus

…taa vieteejie Potosi iedziivotaaji sauc Cerro Rico jeb Bagaato kalnu, kas 16.-18. gs. padariija sho pilseeteli par pasaulee bagaataako. ¨Mees bijaam baagaataaki kaa Londonaa, kaa Pariizee!¨ Taa vieteejie staasta par savu veesturi. Tomeer visai shai baagaatiibai, kas greznoja spaanju konkistadorus, ir asinju garsha. Kalnaa aizgaaja bojaa milijoniem Afrikas vergu un vieteejo iedziivotaaju. Laikam nav iisti pareizi par visu rakstiit pagaatnee, jo te cilveeki joprojaam darbojas 16. gs. apstaakljos, ar cirtnjiem mekleejot sudrabu. Un Tu sajuuties tik nozheeljoami tur pazemee klepojot un kautriigi pasniedzot kokas maisinju vecam viiram, kas te dienu no dienas pelna savu maiziiti…

Virszemes kraasas

Potosi – pasaules augstaakaa pilseeta, kas lepojas un ciesh deelj varenaa Cerro Rico kalna varaviiksnes kraasaas. Taa ir dreegna un duumakaina, ar kraasainaam kolonialaa laika eekaam. Par laimi vai nelaimi – gandriiz katras ielas fonaa paceljas slavenais kalns. Visu sho staastu par sudrabu, par baagaatiibu, kas ar kugjiem tika vesta uz Eiropu, par cilveekiem, kas joprojaam ir tur pazemee, par vinju gjimeneem, kas maajaas gaida, to visu juut ik uz solja. Reizeem taas ir skumjas, kas paarnjem, reizeem var sajust to lielo lepnumu un patriotismu par savu dziivesveidu, par savu pilseetu – to var redzeet pilseetnieku aciis. Visa taa sajuutu daudzveidiiba un pilseetas nekur-citur-neatrodamais sharms liek klainjot un klainjot pa mazajaam ielinjaam, aizdomaaties un briizhiem vienkaarshi aizmirsties un baudiit. Veerot sapuceejushaas kundzes parkos vai skolniekus mazas skolinjas iekshpagalmaa, kas skolas formaas bezruupiigi dzenaa bumbu. Te cilveeki tic Dievam un pulceejas pie greznaam katedraaleem…

Pazemes elle

…tur Dievs vairs nespeej paliidzeet. Te raktuvju darbinieki tic velnam jeb Tio. Lai arii tas nav speejis paliidzeet milijoniem, kas aizgaajushi bojaa, un simtiem, kas joprojaam savu dziivi beidz raktuvees, Tio ir vinju vieniigais sabiedrotais peklee, kuraa sudraba mekleetaaji vada savas dienas.

16. gadsimtaa, kad Cerro Rico tika atklaats sudrabs, vieteejiem iedziivotaajiem nebija izveeles – straadaat tur vai ne. Vinji tika nezheeliigi paverdzinaati. Shodien izveele nosaciiti ir. Vai varbuut nav…Darbs sudraba rakstuvees reizeem ir vieniigaa iespeeja, kaa nopelniit beernu skolas formaam. Skumjaakais tajaa visaa ir tas, ka te straadaa arii ljoti daudz beernu. Tie beerni, kuriem pashiem ir jaapelna naudinja skolai.

Ik riitu sudrab-raceeji apmeklee raktuvju tirdzinju, kur iegaadaajas dinamiitu, koku, dzeramo, cigaretes piektdienaas ari 80 graadiigus dzeerienus. Virszemee tiek luugts Dievs…Lai atgrieztos. Pazemee – Tio apmekleejums. Shis pazemes velns tiek apberts ar kokas lapaam, aizkuupinaataam cigareteem un alkohola pudeleem. Vini apseezhas liidzzas Tio un staasta, ka maajaas gaida beerni, ka veelas atgriezties, lai Tio neljauj zemei iebrukt, lai suuta labu sudraba dziislu, lai paliidz darbaa. Seko astonju stundu darbs bez atpuutas. Pusdienas netiek ietureetas – visapkaart kjiimiski puteklji, kurus nedriikst noriit. Tieshi nemitiigaas puteklju elposhanas deelj liela dalja no raktuvju darbniekiem aiziet bojaa. Un to vinji juut jau vairaakus gadus ieprieksh… Juut kruutiis.

Raktuvees ir vairaaki liimenji – zemaakajaa tiek ieguuti mineraali – ar dinamiitiem spridzinaats celjsh, ar cirtnjiem cirsti akmenji. Ar vinchaam akmenji tiek vilkti uz augstaakiem liimenjiem, kur pa sliedeem ar vagoneteem, taadaam kaa filmaas, izvilkti virszemee. Dienu no dienas, reizeem bez briidvdienaam. Ja tomeer ir briivdienas, tad taa ir aizmirshanaas – aizmirshanaas ar graadigajiem dzeerieniem un dinamiitu spridzinaashanu izklaidei.

Kaa ir pazemee

Tas nav muzejs. Taa visur tiek teikts par pazemes raktuvju apmekleejumu. Un tas nav tik tieshaam. Tas ir smagi – vairaak jau emocionaali. Arii fiziski, bet tas iisti nav pat piemineeshanas veerts, zinot, ka tuukstoshiem boliivieshu to dara dienu no dienas.

Uzvilkaam kombinzonus, garus zaabakus, kjiveres, apseejaam lakatus un devaamies uz raktuvju tirdzinju, kur vecas tantinjas paardod visu, kas raktuvees vareetu buut nepiecieshams – saakot no kjivereem , beidzot ar dinamiitu. Nopirkaam dinamiitu, atspirdzinoshus dzerienus un koku kaa daavanu raktuvju darbiniekiem. (Koku arii sev – shii magjiskaa zaaliite paliidz kjermeni apgaadaat ar skaabekli vietaas, kur to nav iespeejams pietiekami daudz ieelpot, piemeeram pazemee vai vienkaarshi augstkalnes retinaatajaa gaisaa. Jaa, no kokas razho kokaiinu. Un Boliivijaa to dara daudz. Tomeer koka pati par sevi ir aarstnieciska, ir nepareizi to notureet par narkotiku. Taas zeleeshana droshvien ir gaumes lieta – mums ne paaraak garshoja :) Piebaaz pilnu vaigu ar kalteetajam lapinjam un zelee ruugto masu liidz zobi kljuust zalji..)

No saules gaismas tumshajaa tunelii. Jau pats tunelis ir biedeejosh – apzinja, ka taa ir Tio – pavisam cita pazemes pasaule. Shaurais sliezhu celjsh vijas liiklochiem lejup. Nonaakam mazaa alinjaa – sho raktuvju Tio maajvietaa. Apseezhamies liidzaas velnam, taapat kaa to dara vieteejie, daavaajam tam koku un ieveelamies. Katrs pie sevis klusiibaa, tomeer visi zinam, ka vienu un to pashu. Kas esam mees – ar mums ir gids, kas pats reiz 5 gadus straadaajis raktuvees, paaris no Jaunzeelandes un vaacietis. Liidz galam iztureejaam tikai mees abi un puisis no Jaunzeelandes.

Peec Tio alas saakaam doties uz zemaakiem raktuvju liimenjiem – liidz pat ceturtajam – zemaakajam, kas apmeeram 50 metrus zem zemes attieciibaa pret ieeju. Te nu vaacietis un jaunzeelandiesha draudzene vairs neveeleejaas turpinaat. Taas bija shauras alinjas shaurajaa labirintaa – briizhiem shljuuc uz muguras, briizhiem raapo. Lakats aizsedz muti un degunu, tomeer visu laiku juuti puteklju garshu. Vai ir bail? Nebija bail, nebija laika baidiities. Visas domas aiznjem viiri ar saliikushajaam muguraam cirtnjiem rokaas. Cik maz saules gaismas vinjiem.

Piestaajaam, lai aprunaatos. Pasniedzam vinjiem dzeerienus un koku, un vecie viiri turpina straadaat. Shie te straadajot jau 40 gadus. Nespeejot vairs vilkt un stumt vagonetes, taadeelj tagad tikai ar izceert mineraalus. Ar kokas pilniem vaigiem un dziljaam rievaam sejaas.

Dodamies augstaak. ¨Tagad aatri – tu te, tu te un tu tur.¨ Gids mums noraada caurumus raktuvju sienaas, kuros katram no mums trim jaaielien. Taalumaa dzirdam dobju skanju – garaam patraucas vagons pilns ar akmenjiem. Un aizskrien tumsaa.

Tad veel augstaak, liidz ieraugam saules gaismu. Citi celjotaaji saules gaismu peec raktuvju apmekleejuma raksturo kaa vienu no skaistaakajiem skatiem dziivee. Mums taa tikai atgaadina par atgrieshanos – raktuvju darbinieku atgrieshanos te pazemee ik dienu un saules gaismaa kaa veltu ceriibu ik vakaru.

Nebeidzamaa veesture

Ja veesture turpinaas jau sesto gadsimtu, tad liekas, ka taa ir nebeidzama. Mees savaas galvaas vienmeer gribam redzeet ceriibu un risinaajumu. Nekas par ceriibu vai izmainjaam neliecina. Varbuut, ka nemaz nevajag. Shkjiet, shiem Potosi iedzivotajiem sudrabs ir asiniis. Raktuvju darbinieki te ir viiri ar lielo burtu – paceltu galvu un lepnumu par savu dziivi un darbu…

 

 

 

Advertisements

One thought on “Kalns, kas cilvēkus apēd dzīvus

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s