Mi(s)tiskie celi – Ruta 40

“Ruta 40!? Ar sho mashiinu!? Nee, nav iespejams.” “Ruta 40? Ui, jaa, tur jau viss gandriiz asfaltaa, problemu nekaadu!” Runas par miitisko Argentiinas 40. celju bija dazhaadas. 1952. gadaa ar motociklu to bija veicis revolucionaars Chegevara. Tagad to atkaarto piedziivojumu mekleetaaji no visas pasaules. Tomer par celju, kas stiepjas cauri gandriiz visai Argentiinai joprojaam daudz miitu. Tur esot lieli akmenji, lidojoshi akmenji, beigtas riepas un mashinu vraki celjmalaas. Gandriz neesot benzintanku, kur nu veel citu servisu.

RUTA 40

Tajaa pashaa laikaa, tas esot labaakais piedzivojums Argentiinaa – brauciens pa Ruta 40 jeb Nacionalo 40. marshrutu. Stastu bija daudz, bet taa arii nevienu, kursh pats personiigi buutu veicis sho celju,  nesastapaam. Celvedii teikts vien tas, ka “pec jaunakaas informacijas par celja stavokli griezties pie vieteejiem.” Labi, bet vieteejie pa sho celju nebrauc…Par iespejamo celja staavokli vinji min un katrs savaadaak.

Intriga aizvien pieauga. Laikam jau nebutu tik daudz domajushi (“Braukt? Nebraukt?”), ja mashiinu ires agjenturaa mes nebutu stingri piekodinaati “TO nedariit ar SHO mashiinu!” Eh, bet nekaa jau tur nav uz krediitkartes, kuras numuru bijaam atstaajushi kjiilaa… :) Saskatiijaamies veel pedeejaa pecpusdienaa, kad bija jaizlemj, pa kuru celju tagad. “Braucam?” -“Braucam!”

Bijaam atradushi dazhus padomus, kas visur vienadi citeeti, kas no padomiem jau parvertushies likumos.

“1. Parvietoshanaas atrums – 40-50km/h. ”

“2. Ja pretim brauc mashiina, jaasamazina atrums unjaanobrauc celja labajaa pusee. Lidojoshi akmenji var nodariit ieveerojamus bojaajumus.”

“3. Vienmeer, VIENMER apstaaties, ja uz celja kaadai mashiinai vai pasazhierim gadiijusies probleema, jo paliidziiba var nebuutu vairaku simtu kilometru attalumaa.”

Pec El Chalten paargajiena devamies celjaa. Kaut kad ap vakaru sasniedzaam celju – nevareeja sajaukt…Shoferi, kas tikko celju bija pieveikushi, lidzjutigi smaidiija. Turpmakajaa celjaa gandriiz visi pamaaja, gandriiz visi ari sekoja 2. likumam.

Pirmaa pusstunda pagaaja aukstos sviedros. Risas uz zemes/akmenju celja dziljas. Un tieshaam – spraagushaas riepu paliekas metaajaas celja malaas par biedu autovadiitaajiem. Var arii iztikt bez citaam bridinosham celja ziimeem. Visu dramatiskaaku padara sarkanbruunaa zemes kraasa un ugunssarkanais saules riets.

Pec pusstundas vai vairaak apjautaam, ka ne visur risas ir tik dziljas. Ka pie celja var pierast, “pieshauties”. Reizeem braucaam pa graavi, ja celjsh bija nebraucams. Bet saakaam ljauties Ruta 40 aurai. Tas nebija “celjsh kaa celjsh.” Saule gandriiz zudusi apvarsnim, kaut kur pusceljaa uz horizontu ganaas tumshi zirgi plandoshaam kreepeem. Ainava liidzena, tikai drusku pakalnaina, hipnotizeejosha un nomierinosha.

Mes no gandriiz 5000km garaa 40. marshruta vaicaam varbuut astoto dalju. Laikam “labaako” (nezinu, vai sheit likt pedinjaas vai ne). Celjojuma aprakstos lasijaam, ka citur celjsh ir diezgan civilizeets, asfalteets. Shajaa posmaa mees bijaam taalaak no civilizaacijas kaa jebkad agraak. Ljoti reta pretiimbraucosha mashiina, ljoti rets mazs benziintancinjsh. Viss te pieder guanako (Patagonijas lama) un strausiem. Un veel kaadam Patagonijas skunkam (taadu redzeejaam nakts viduu izmisiigi mekleejot vietu, kur piestaat uz nakti taa, lai akmens no garaam braucoshas mashinas neizshkjaidiitu stiklu). Arii dazha maza, reta oaaziite, kuraa vietejais vientuljnieks censhas zemi maksliigi apuudenjot. Tuuristus nesastapaam.

Kjirshu ciemats

Cik poeetiski  – skarbaa Ruta 40 celja posma galaa atrodas Argentinas kjirshu ciemats Los Antiguos. Peec gandriiz divu dienu brauciena pa stepi kjirshu ciemats izklausiijaas peec pelniitas oaazes. Un arii kjirshu veeders jau sen kaa bija pelniijis peec maiziiteem, maiziiteem, maiziiteem…

Iebraucot ciemataa – liela kjirshu skulptuura un plakaati no nesen notikushaa kjirshu festivaala. Bez dazhiem veikaliem un tuuristu ofica te tikai kokos ieskauti kjirshu daarzi. Tuurisma ofisaa darbiniece bez liekiem jautaajumiem kartee ieziimee vairaakus kjirshus – kjirshu fermas, uz kuram var doties ekskursijaas un kur iegaadaaties kjirshus.Budzhets ir ierobezhotaaks kaa jebkad, lai neteiktu gandriiz neeksisteejosh, bet zinam, ka vienmeer nozhelosim, ja nebusim pamegjinejushi Los Antiguos kjirshus.

Fermas saimniece saka, ka mums janoperk 2kg kjirshu, tad vinja paradiishot fermu. Divu kjirshu kilogramu vietaa var iegaadaaties arii kjirshu likjieriishus, ievaariijumus, kjirshu kuukas vai svaigi ceptu maizi. Virtuvee sagatavotas kjirshu keksa sastaavdaljas, pie sienas sens pulkstens, logam priekshaa tamboreeti aizkarinji. Saimniece apaljiem vaigiem muus vadaa pa fermas darziem. Bez kjirshiem ir darzenji, pukjes, viss. Gribam praktizeet savu spanju valodu, tadelj ar patiesu interesi jautaajam par darzenjiem, pukjeem, kokiem. Vinju, shkjiet, tas iepriecina, vinja pat aizmirst par naakamajiem ekskursantiem. Atvadamies ar ljoti labu garastavokli un diviem lieliem lielu kjirshu maisiem.

Piebraucam pie Buenos Aires ezera turpat ciemataa. Bez mums veel vieniigi makshkjernieki. Eedam kjirshus un dzeram viinu, kas nez-no-kaadiem-laikiem sataupiits. Iistas briivdienas. Parlaizham nakti. No riita vakarvakara makshkjernieki ir atgriezushies, ezers tikai zilaaks. Staigaajam gar krastu un brokastiis pabeidzam kjirshus. Iestaajies iiipash miers, gribeetu uz laiku apstaaties un palikt te…

 

 

Advertisements

2 thoughts on “Mi(s)tiskie celi – Ruta 40

Atbildēt uz orests Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s