Carretera Austral – mi(s)tiskie celji 2

Carretera Austral – celjsh pa raupju Chiiles Patagoniju, daudz-viet neasfalteets, daudz-viet neapdzivots. Lidz pat 1980tajiem gadiem cilvekus, kas dzivo shajaa Chiiles daljaa, ar arpasauli savienoja vien udens un gaisa celji. Taadel vini joprojam tiek saukti par “pionieriem” – taa vinji dzivoja un taa vinji dziivo, savaadaak, noshkjirtaak, vienkarshaak, varbuut tiiraak. Ir radushi buut pashpietiekami un vadaas peec dabas pulkstens. Starp lashu pilnaam upeem un bieziem Patagonijas mezhiem. “Karsts uudens? Protams, un kafiju arii iedosim!”  atbildeeja chilieshu kungs melniem, chirkainiem matiem, kad mazaa ciematinjaa uz ielas sastaptam viiram pajautaajaam karstu udeni, lai aplietu teeju (musu termoss saplisa pirmajaa dienaa pec nopirkshanas). Vinjsh ieaicinaja muus virtuvee, kur vinja sieva dzeltenaa, pumpainaa kleitaa kaa reiz’ vaarija kafiju un cepa pankuukas.

Chile Chico – Mazaas Chiiles sveetdiena

Pec Los Antiguos devamies uz Chiles pierobezhas pilsetinju Chile Chico jeb Mazaa Chiile. Visu celju braucam gar Buenos Aires ezeru jeb General Carrera ezeru (ezeru uz abu valstu robezhas) – chilieshi to, protams, nesauktu par Buenos Aires ezeru…Zilaaks par zilu. Un celjsh liikumots – liikumoti celji vienmer ir romantiskaaki par taisnajiem celjiem, lidzinas berniibaa ziimetiem celjiem. Nu shis bija tieshi taads.

Chile Chico nudien maza. Un klusa, un svetdienu varam pilniigi sagarshot. Paris maminjas pastaigaajas ar bernu ratinjiem. Uzrunajam onkuliiti uz ielas – “Ko mees varam te apskatiit?” jautajam kautrigi savaa pieticiigajaa spanju valodaa. Un vinjsh mus velas kaadu gabalinju pavadiit. Un vinja spanju valoda ir ljoti aatra. Mums rodas aizdomas, ka tas, ko vinjsh staasta iisti nav par pilsetinju. Par vinja pirkstiem, kas notriepti ar tinti, par to, ka svetdienaas vinjsh piestradaa veleshanu birojaa, par vietejo kori…Bet neko vairak mes nevaretu veleeties. Pastaiga ar sirmu chilieshu kungu, kursh dalaas savaa svetdienaa ar svehiniekiem no mistiskas, nezinaamas un taalas vietas. Par sho divaino, nezinaamo vietu vinjsh mums daudz nejautaa – “Lettonia? Haha!” nosmeejas pie sevis par  smiekliigo nosaukumu un droshi vien par smiekligajiem cilvekiem, kas grib ko atrast Mazajaa Chiilee svetdienas ritaa.

Nee, neko taa daudz nemekleejaam. Beidzot sajutaam to, ka svetdiena atshkjiraas no citaam nedeeljas dienam (sen jau aprekjini bija sajukushi – pirmdiena, treshdiena, svetdiena – visas vienadas!) un baudijaam svetdieniskumu. “Buenos Dias!” miegainiem policistiem, kuriem, visticamaak, nav daudz vairaak darba arii citaas nedeeljas dienaas, kundzeem mazdarzinjos, kas ar izslietiem dibeniem aktiivi rushinaajaas, un bekejeras shefam, kas pavera durvis un vienkarshi gardi pasmejas, kas to lai zin’, par ko :)

Mieriigaas Upes Ciems

Briizhiem bija jaapiekriit celjvedim – sajuuta bija kaa raapjoties pa ainavu, nevis braucot. Celjsh skarbs – shauros, likumots, grants, reizem slapjsh bet mezhoniigi skaists. Viens liels nacionalais parks. Vulkani, mezhi, kalni un uudenji – taads nesmaitaats mieriigums, ko, shkjiet, pasargaajis shis sliktaas infrastruktuuras celjsh. Ja mums butu makshkjere, mes makshkjeretu lashus upees (citu celjotaju apraksti teica, ka, ja ir makshkjere, tad shii celja beigaas Tu busi apeedis paris gadu lasha devu..). Ja mums butu laiks, mes kada pavisam maza un mezhoniiga liicha malaa pavadiitu nedeelju vai divas. Taa kaa taa visa mums nebija, mes braucam un skatiijamies pa logu, apstaajamies, lai ietureetu pusdienas un apstajaamies, lai pastaigaatos pa ciemiem.

Mieriigaas upes ciems jeb Puerto Rio Tranquilo bija taads kaa izklausaas. Turisma ofiss apvienots ar kultuuras namu. Pagalmaa koanoe laivas ar krasainiem karodzinjiem. Par to, kas ir turisti, te ir vien attaala nojausma, un labi vien ir. Sherifs apstaigaa ciemu – viss kaa vienmeer mieriigi, jaaiet ar vietejiem berniem bumbu uzspeleet. Koka shupoles shuupojas tukshas Patagonijas veejaa. Vieteejaa kapseeta veidota kaa ciemata miniatuura – katrai dzimtai sava balta majinja ar zilu jumtu.

Uz paklaaj-aushanas ciemu

Nakamaa pietruvieta un tas-dienas-pedeejaa pieturvieta bija regjionaalaa galvaspilseeta Coihaique, kas nemaz neliidzinajaas mazajiem miesteljiem. Te valdiija jautriiba, prieks un sviniibas. Lai aizmirstu par gardaam, ar sieru bagaatam picaam, ko cilveeki eeda vieteejaas kafejniicaas (tur iegriezamies ar vienu merkji – tualete, lidz shim bija jaizmanto mezhi un pljavas), mes notiesajam tuncha un piena kreema (dulce de leche) maizes un pievienojamies vietejo sviniibaam centraalajaa laukumaa. Skalja muuzika, smiekli un izsaucieni par godu jaunieveeletajam prezidentam. Tagad saakaam saprast Mazaas Chiiles vira staastu par tinti uz rokaam un veleshanu iecirkni. Politiskajaas niansees neiedziljinoties, mums shis bija iemesls sviniibaam peec nomaljiem, klusiem celjiem.

No riita atgriezaamies uz celja, lai dotos uz paklaaj-aushanas ciematu Puerto Puyuhuapi. Viena no sharmantaakajaam vietaam uz Zemes! Tieshi tas lietus, kas lija, un tie kuuposhie skurstenji. Un tie noplukushi, miera pilnie shunelji. Visa ciemata veesture…1930tajos gados chetri vaacu jaunieshi apmetaas uz dziivi nomaljaa vietaa Chiiles Patagonijaa, gandriiz nesasniedzamaa vietaa un vietaa, kuraa nav nekaa bez dabas. Un to vinji dariija vien iedvesmojoties no kada vacu gjeografa piedzivojumiem shajaa regjionaa. Vinji visu izveidoja no nulles – vieteejo veikalinju, pastu un…paklaaj-austuvi, kas ne vien deva darbu apkart mitoshajiem cilvekiem, bet guva augstus panaakumus starp pasaules paklaajiem. Izveidoja savu ciematu nekurienee.

Mazajaa turisma ciematinjaa panjemam ciemata karti, kas ir vien kopija uz baltas lapas. “Te dzivoja vecaakais no grupas, te ir pirmais veikalinjsh, ko vadija jaunaakais no draugiem”, “te kruums, kuraa parasti var redzeet kolibri” un “te ir paklaaju ruupniica, kas bijusi pasaulslavena 30tajos gados”. Ruupniica – apputejusi guljbaljkju eeka ar maziem, tumshiem lodzinjiem. Es nezinu, kaa mees iedomaajaamies paveert durvis, jo nebija nekaadu dzivibas paziimju. Bet paveeraam un – stelles joprojaam skaneeja un rokas zibeeja. Neiedomajami – ruupniicaa darbojaas gluzhi kaa pirms 80 gadiem! Klusaam, bez pasaules slavas, bez izkartneem, bet taa joprojaam deva darbu piecaam ciematinja iedziivotaajaam, kuras auda paklaajus taa, kaa vecmaaminjas maaciijushas.

Mazo ciematinju iedzivotaju senchi te visu uzsakushi no nekaa, vini tradicijas turpina shodien, pashi nodroshinot sev iztiku mezhoniigajaa Patagonijaa. Sadziivo ar dabu un sevi, darba dienas viduu cep pankuukas, jo araa liist.

Bijaam izmirkushi liidz aadai un ” “Karsts uudens? Protams, un kafiju arii iedosim!”  atbildeeja chilieshu kungs melniem, chirkainiem matiem, kad mazaa ciematinjaa uz ielas sastaptam viiram pajautaajaam karstu udeni, lai aplietu teeju (musu termoss saplisa pirmajaa dienaa pec nopirkshanas). Vinjsh ieaicinaja muus virtuvee, kur vinja sieva dzeltenaa, pumpainaa kleitaa kaa reiz’ vaarija kafiju un cepa pankuukas.” Ar karstajaam teejas kruuzem aizgajam liidz mazai nojumiitei liicha malaa, skatijamies uz liici un  balts, plushkjains suns krastmalaa skatijas uz mums. Un bija sajuuta, ka te viss ir pareizi.

Atgrieshanaas

Naktsmiitne todien bija ljoti izdevusies. Kaads brinumskaists plekjiitis tieshi pie uudens, tieshi pret kalniem (jaanjem veeraa, ka ieprieksheejaa nakts tika pavadiita neromantiskaa regjionaalajaas galvaspilsetas benziintankaa). Todien negribejas atkrist un aizmigt. Gribeejaas drusku viinu iedzert un drusku paseedeet un tuncha maizes gandriiz ar nazi un dakshinju eest :) Un izteloties pumas, kas vareetu dzivot mezhaa aiz mums, bet kuras mums nav lemts sastapt.

Naktii, kad vajadzeja uz tualeti iet, bija drusku neomuliigi peec fantaazijaam par pumu. No riita neomuliigums gandriiz attaisnojaas. Bijaam izdarijushi lielaako kljuudu, kaadu var pieljaut celjotaajs, kursh nakshnjo dabaa – bijam atstaajushi atkritumu maisu aarpus mashiinas. No riita atradaam to izaardiitu un tuncha konservu kaarbu ar zobu nospiedumiem un asinim – nabaga dzivnieks sagriezis meeli. Pantanalaa tas bija kaa 2reiz2, ka atkritumi var pievilinaat dzivniekus, jo neviens vien staasts par neuzmaniigiem celjotajiem, kas satikushi jaguaru vieniigo un peedeejo reizi dziivee deelj atstaatiem atkritumiem. Tomeer par pumu Pantanalaa pa ausu galam bijam kur lasiijushi, neviens te par taam nerunaaja, nedomaaja un nesatika. Nu ja esam pavisam atklaati pret sevi, tad taa vareeja buut arii lapsa, bet to mes nekad neuzzinasim, jo pedu nospiedumus akmenjainajaa zemee redzeet nevareeja. Varam tikai mineet un piedzivojumu garshai izteloties pumu pie muusu tuncha kaarbas :)

Bija pamazaam jadodas atpakalj uz Argentiinu – smilshu pulkstenis ar mums atveeleeto laiku Dienvidamerikaa teceeja arvien straujaak. Kuuposhi skurstenji un draudziigi sunji muus sagaidiija vel vairaakos mazajos celja ciematinjos. Zirgi mazdarzinju viduu, shkjiibas, baltas seetas un gaucho ar blashkjeem pie jostas – tas lai sasildiitos peec lietus un liist te visu laiku. Brizhiem ienaaca praataa doma, vai te ir pulkstens, vai te ir kalendaars? Un, ja ir, tad kaadeelj? Kaads spilgti zaljsh mezhs un kaads miris, vulkaana nopostiits – peleeks un putekljains mezhs.

Nonaacaam atpakalj Argentiinaa uz asfalteetas shosejas, atpakalj realitaatee. Bija veel ljoti labs gabals liidz Puerto Madryn ciematam, kur jaatdod iireetaa mashiina. Degvielas vairs nebija, bet par laimi bija ciemats ar benziintanku. Diemzhel benzintankaa nebija benziina :) Tas te gadoties ne reti – Patagonija tachu, ko juus gribat! Tad nu mees kopaa ar citiem iestreegushajiem pavadiijam veselu dienu nekurienes benzintankaa. Jutaamies kaa kuurtortaa. Turpat dusha, turpat karstais uudens un elektriiba fochika/kameras bateriju laadeshanai. Elektriba mums labu laiku nebija bijusi un dusha ne tik. Ari silto udeni varejam luugt vienigi mazo ciematelju iedzivotajiem. Tad nu dzeeraam buljonus, edam piradzinjus no vietejaas bekjerejas, veerojaam mums jau pierasto un iemiileeto benzintanka dziivi. Jasteidzaas mums nebija, jo bijam ieplanojushi gana daudz laika nokljushanai atpakalj. Taa kaa benzinu atveda pusnaktii, parnakshnjojaam turpat, aizmiegot blavaa gaismaa un vieglaa mashiinu ruukonjaa.

Atpakaljceljsh no atminjas drusku izdzisis. Shkjiet, ka tas bija mazliet skumjsh. Simboliski shis bija musu Dienvidamerikas piedzivojuma beigas. Teoretiski no Puerto Madryn ciematinja pec mashiinas atdoshanas veel bija janokljuust liidz Chiles galvaspilseetai Santjago, bet praktiski mums vairs nebija ne naudas, ne laika, ne lielu planu peedeejai nedeeljai pirms izlidoshanas uz Auklendu Jaunzelandee.

Mashiinu veiksmiigi atgriezaam Puerto Madryn mashiinu nomaa – taa bija tik netiira, ka pat gribot nevareetu ieraudziit akmenju peedas no Ruta 40. Akmenju peedas gan nebija. Bijam izbraukushi Patagonijas “neizbraucamos” celjus bez skrambinjas. Muljkjiigaakais tas, ka vieniigaa skramba no iepirkumu ratinjiem, kas “uzskreeja” mashiinai lielveikala stavlaukumaa :) Puerto Madryn muus sagaidiija ar Patagonijai neraksturiigu sauli un siltumu. Negaidiiti mes atkal bijam nokljuvushi vasaraa. Noleemaam sev veltiit vienu vasaras dienu pludmalee, kas bija iists saldais eediens pec Patagonijas lietus. Pievakaraa autobuss uz Chiiles pusi (jau atkal). Pavisam operatiivi bijam nolemushi nokljuut galvaspilseetaa, kur mieriigi, bez galvas saapeem un peedeejaa brizha parsteigumiem velejamies sagaidiit lidmashiinas reisu uz jaunu kontinentu…Nakamreiz par Chiiles stipro dzerienu pisco uz atvadaam, vienkarshi par atvadaam no Dienvidamerikas.

 

 

 

 

2 thoughts on “Carretera Austral – mi(s)tiskie celji 2

Atbildēt uz valdis Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s