Klusuma skaņas Velingtonā

Spriežot pēc apbružātām, bet mīļām teātra biļetēm ceļojuma blociņā, šie notikumi ir apmēram astoņus mēnešus seni. Jaunzēlandē marts, joprojām vasarīgs. Velingtonas vasaras vakaru bāri pilni, mirgo pilsētas gaismas un cigarešu oglītes pie āra galdiņiem. Kubas ielā smaržo stiprs espreso. Uz trotuāra mums līdzās apsēžas kāds vientuļš Velingtonas panks. Viņš malko sidru: „Stiprs un lēts, ja kas, iesaku.” runājam par viņa kara gaitām, par mūsu – ceļojuma, un par to, kādēļ esam šeit – dēļ „Klusuma Skaņām”.

Fonā skan Simon and Garfunkel, aiz loga snieg sniegs, ko nebijām redzējuši (tā…pa īstam) divus gadus! Esam mājās, un par to, ka kaut kas TĀDS ir bijis, brīžiem atgādina vien pa mugursomām izņurcīts Lonely Planets. Jaunzēlandes ceļvedis stāv uz paša galvenā istabas plaukta. Reizēm arī kāda smarža, garša, joprojām iesauļots peldkostīms, kāds nejauši atmiņā atausis joks liek saprast, ka ceļojums patiešām ir noticis. Nesen, pārcilājot mantas, no kādas ceļojuma somiņas uz paklāja izbira baltas smiltis. No mīļās Ruakakas pludmales pie Deivida un Diānas mājām vai varbūt no tās reizes, kad mākoņainā dienā lasījām grāmatu Mozambikā pie Indijas okeāna? Bija žēl tās smiltis tā vienkārši putekļu sūcējā iesūkt…Šoreiz – „The Sound of Silence ”. Paradoksāli – šī izcilā latviešu izrāde mums vienmēr asociēsies ar Jaunzēlandi, ar ceļojumu.

Velingtonas panks

„Klusuma Skaņas”!?! Tur vairs nevarēja būt jautājumu par mūsu turpmāko ceļu. Saņēmām vēstuli no mammas par Jaunā Rīgas teātra viesizrādi Velingtonā, un gandrīz uzreiz nopirkām autobusa biļetes Auklenda-Velingtona. Priekšā garš ceļš cauri gandrīz pus valstij. Agrā rītā Deivids bija apņēmies mūs nogādāt uz autobusu Auklendā. Ar asarām acīs atvadījāmies no Diānas, vēlāk arī no Deivida un devāmies braucienā pāri Ziemeļu salai uz Velingtonu, kas atrodas Jaunzēlandes vidū.

Esot ceļā, vēderā ir kņudoņa, priekšnojautas trīsas. Braucām cauri miglainām ielejām, lauku ciematiņiem, aitu ganāmpulkiem uz Velingtonu – Jaunzēlandes mākslas galvaspilsētu. Pēc pilnas dienas brauciena pilsētu sasniedzam krēslas laikā. Sāk iedegties laternas, nakts krogi veras vaļā, mākslas galerijas aizveras, ofisos nodziest gaismas un darbā ierodas bārmeņi. Uz mūsu hosteli jākāpj kalnā – senatnīga koka ēka ar izcakotiem balkoniņiem. Pagalmiņā jau cepas gaļa, ik pa brīdim dzirdama alus pudeļu atkorķēšana un dēku stāsti.

Nolemjam paklaiņot pa pilsētu, šoreiz esam vērotāju lomā. Garām slīd nakts dzīves ainiņas ar jauniešiem, kas iedzēruši par daudz, ar trīsdesmitgadniekiem, kas tieši pēc ofisa. Ar ģimenēm, kas restorānā gaida otro, ar vecākiem pāriem pie sarkanvīna glāzēm. Ar tuvu draugu bariņiem. Jocīga bija sajūta, ka mēs ne pie vieniem neiederamies, nepiederam. Mūsējie, savā ziņā vientuļnieki, palika hostelī pie saviem dēku stāstiem. Tagad mums patika šī loma, bet tikai tāpēc, ka arī tās pārējās mums ir un gaida mājās.

Apsēdāmies uz apmales netālu no Kubas ielas. Tāpat vien. Ilgi mēs nebijām vieni. Mums iepretim apsēdās panks ādas biksēs, melnos zābakos ar biezu zoli, ar sarkanu grebeni. Bet tipiskajam tēlam trūka kaut kāda…nolemtības izteiksme sejā. Mhm, tas bija Jaunzēlandes panks. Viņš apsēdās un teica: „Man šovakar nav, ar ko parunāties. Drīkst ar jums?” Nu un mēs nespējām iztēloties vēl piemērotāku kompāniju šim vakaram. Viņš pats bija karā gājis, un viņa tēvs – karā kritis. Reiz viņi satikušies kara laukā, bet nedrīkstējuši pat sasveicināties dažādo dienesta pakāpju un kaut kāda kodeksa dēļ. Vēl viņš mums visādus Irākas kara noslēpumus atklāja sava stiprā sidra iespaidā. Tos mēs nevienam nedrīkstot stāstīt, nu bet tāpat neatceramies. Mums bija kompānija, kurā iederētos visi, kas neiederas nekur citur.

Klusuma Skaņas

Pienāca gaidītā „Klusuma skaņu” diena. Velingtonā gaidījām ierodamies arī Kārli. Saulaina pēcpusdiena. Izdzeram baltu kafiju savā iecienītajā Kubas ielas espresobārā ar Che Guevaras attēliem pie sienām. Dodamies pirkt puķes aktieriem. Kā par brīnumu puķu pārdevēja nebija no tām, kas vēlas draudzīgi aprunāties, pajautāt, kam tās puķes un kāpēc. Bet šī bija no tām retajām reizēm, kad mums ļoti gribējās pastāstīt kam tās puķes un kāpēc. „Redziet, jums tur ārpus veikala mākslas festivāla izkārtne. Un tajā plakātā arī par izrādi „Sounds of Silence”. Tie ir MŪSĒJIE. No Latvijas. Mēs viņiem tās puķes…”

Nu jau kopā ar Kārli festivāla norises vietā stāvam foajē un gaidām Jāni no „Jaunā Rīgas teātra” ar izrādes biļetēm. Sajūta kā pirms pirmā randiņa. Kad latviešu valoda tik sen nav dzirdēta (ja neskaita sarunas vienam ar otru:) ). Kad latviešu māksla tik sen nav redzēta. Un nevis vienkārši nav redzēta, bet tas ir tik ļoti, reizēm pat izmisīgi trūcis šajā ceļojumā. Nu un stāvam foajē, vērojam cilvēkus, kas nāk uz izrādi, un…meklējam kādas dzintara krelles vai brošiņu vai saktiņu, vai kādam pirkstā Nameja gredzenu. Kārlis saka: „Paskatieties uz to sirmgalvju pāri tur pie durvīm. Varbūt, ka ir latvieši – viņiem tādas labsirdīgas sejas…” Esam izsalkuši pēc latviskuma. Nē, tie nebija latvieši.

Izrādi pavadām ar drebošiem ceļiem un trīsošām sirdīm. Apkārt degošas skatītāju acis. Gribas visiem ar lepnumu pateikt, ka mēs esam ar šo saistīti, mēs viņus pazīstam, mēs arī esam viņi – latvieši. Izrādes beigās ar vēl trakāk joņojošu sirdi kāpjam uz skatuves, lai pasniegtu puķes. Daudz no šī satraucošā gadījuma neatceramies, vien to, ka Andris Keišs sacīja: „Var jau redzēt, ka latvieši – ar puķēm…” Pēc izrādes pie mums pienāca kāds vīrietis un latviski jautāja: „Vai esat latvieši, jo ar puķēm?” Nu mēs beidzot bijām sastapuši vēl kādu latvieti starp skatītājiem. Tas izrādījās Kārļa brālēns, kurš dzīvo Velingtonā, kuru pats Kārlis nebija kādu laiku saticis. Un atradām nevis dēļ dzintara vai Nameja, bet dēļ mūsu puķēm. Viņam, protams, bija ļoti paticis, bet „Tikai to valodu ļoti gribējās dzirdēt…” Un to mēs varam saprast.

 

Pie šīs bildes nevaru iedomāties labāku komentāru kā to, kuru Kārlis pats bija rakstījis: „Labākās latviešu aktrises ar labāko One Tree Hill latvieti”.

Vakars pagāja vienā eiforijā ar sarunām par Latviju, Jaunzēlandi, teātri un galvenais – starp latviešiem. Paldies par izrādi, par maltās gaļas mērci teātra apartamentos, par Raimonda Paula un Imanta Kalniņa mūziku, īpaši par „Maijas dziesmu”, par latviskuma devu tālajā Jaunzēlandē…

 Jauns mēness

Diena sākās ar tādu kā sāpi pakrūtē. Par skaistā aizvadītās nakts sapņa beigām, par tālo Latviju, par nākamo miglā tīto ceļa posmu. Nepalīdzēja arī tas, ka pamodāmies astoņ-vietīgā istabiņā kopā ar Kanādas tīņiem, kuri pa istabu izmētājuši visu mugursomas plus vēl dažu aizvadīto ēdienreižu palieku saturu. Un vēl kādu mūžam ar lasīšanu aizņemtu skotu. Nav vietas pat mūsu domām. Kopmītņu jeb „dorm” istabiņas nav mūsu stihija. Īpaši tagad, kad vieglās dienas jāatstāj aiz muguras un nopietnāk jāpievēršas darba meklējumiem.

Turpmākās pāris nedēļas paies mākslas pilsētā Velingtonā, meklējot darbu. Jekādu. Nu gandrīz jebkādu. Striptīzklubam atteicām. Mūžam ar lasīšanu aizņemtais skots kļuva par tuvu draugu. Tāpat kā tikai spāniski runājošais antropologs no Čīles. Par to visu jau drīz.

One thought on “Klusuma skaņas Velingtonā

  1. Kolosāls lepnums par laviešiem pārņem, izlasot šo rakstiņu! Tikai…..Kā ar nazi sirdī iedur nu pavisam nelatviskie: “dēļ puķēm, “dēļ dzintara”u.t.t Un šo nepareizo vārdu salikumu dzirdam visur Latvijā – no televizora ekrāna, no daudzu augsti izglītotu cilvēku mutes….

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s