Meitenīt, gribi padejot? Jeb darba meklējumi Velingtonā

“Jums tagad jāiemācās no galvas ēdienkarte un jānopērk balti krekli un melni apavi!” mums paziņoja indiešu restorāna vadītājs. Tas laikam bija jau kāds otrais vai trešais darbs, ko bijām atraduši pēc dienām ilgas joņošanas pa Velingtonas bāriem un viesnīcām. “E…khmm…a jūs kafiju VISPĀR MĀKAT TAISĪT!?” aizvainotā un nokaitinātā tonī jautāja galvenā oficiante ikdienišķā Velingtonas kafejnīcā. Tā bija kāda 75. darba vieta, kurā konkursu neizturējām.

Darba meklējumi aizsākās interneta kafejnīcā pašā Velingtonas sirdī. Bijām iegādājušies interneta “abonomentu” un iecienījuši jau savus divus datorgaldiņus. Tie atradās “ceļotāju daļā”, kurā parasti pa darba sludinājumu mājas lapām dzīvojās vai skypā ar mammām runājās vēl kādi desmit tādi kā mēs. Otra sadaļa bija spēlmaņiem. Tā bija baisa telpas daļa – tumšāka un klusāka. Tur datorspēļu atkarīgie ar apātiskām sejām caurām naktīm šaudījās, bēga un lika likmes uz visu ko. Mūsu nolemtības ķēdīte – darba sludinājumi-e-pasti-zvani. Bija vairāki interesanti piedāvājumi. Piemēram – aprūpētājs zirgu fermā vai pat tauriņu audzētāvā. Kā gribētos tos tauriņus uzraudzīt! :) Bet diemžēl mēs šobrīd nevarējām pieņemt šos interesantos, bet pa pusei brīvprātīgo darba piedāvājumus. Mums bija jāmeklē darbs, kurā maksā algu. Muļķīgi. Mums darbs jāatrod diezgan steidzami, jāstrādā iespējami daudz un iespējami īsu laika periodu.

Vienīgās baudāmās dienas daļas bija pēcpusdienas, kad sēdējām hosteļa dārzā, ēdām zupu vai desiņas, ko pāris reizes nedēļā hostelī piedāvāja bez maksas, un pļāpājām ar citiem ceļotājiem-darba meklētājiem. Enriko no Meksikas tikko zaudējis darbu Unicef. Viņš tur bija nostrādājis divas nedēļas, vācis ziedojumus, uzrunājot cilvēkus uz ielas. Nebija sevi pierādījis – pēc divu nedēļu darba pieredzes, dienā piesaistīto cilvēku skaitam bija jābūt ne mazāk kā 7. Septiņi cilvēki dienā jāpierunā atstāt savu konta numuru, no kura ik mēnesi tiks atskaitīta noteikta naudas summa. Skots no…Skotijas. Medmāsa/brālis, kurš vēl tikai gaida savu lielo iespēju. Pāris naktis pagājušajā mēnesī viņš jau aizvietojis kādu darbinieku slimnīcā ārpus Velingtonas, bet “jēdzīgu” darbu šo dažu mēnešu laikā tā arī nav izdevies atrast. Mums piebiedrojas arī ģimene no Čīles. Vīrs ieguvis stipendiju doktora studijām antropoloģijā kādā no Velingtonas universitātēm. 12 gadīgais dēls un sieva angliski vēl nerunā. Viņiem šeit jāsāk viss no nulles.

Bijām iemīlējuši savu Velingtonas kompāniju, desiņu vakarus hostelī, filmu maratonus hosteļa filmu istabā un  retu izklaides reizi kādā no centra krogiem jauno draugu lokā. Un ja nu mēs atrastu darbu šeit! Ar CV kaudzīti devāmies uz Velingtonas bāriem, restorāniem un viesnīcām.  Vidējā atbilde bija: “Khmm…atstājiet CV, ja kaut kas atbrīvosies…” Pēc vairākām šādām atbildēm mēs izdomājām CV vairs neatstāt, tobrīd mums printēšana tādos kvantumos bija par dārgu. Vispār mums tā  īsti nebija, ko rakstīt savos CV, jo iepriekšējā darba pieredze nebija saistīta ar neko no tā, ko meklējām. Savukārt, darbu tur, kur bija pieredze, atrast būtu grūti un laikietilpīgi, vismaz ar working-holiday vīzu noteikti.  Laikam nepamatoti pašpārliecināti uzskatījām, ka nu…nekas neiespējams tas oficianta darbs nav, gan jau iemācīsimies. Citi tā neuzskatīja.

 

Kafijas guru

Mazās ierindas kafejnīciņas vadītāja (vai galvenā oficiante) saspringti darbojās ap kafijas aparātu. Biezumi bija iestrēguši vai vēl kāda cita ārkārtēja ķibele atgadījusies. Kungs pie galdiņa nervozi spēlējās ap cukuru trauku un dungoja pie sevis. Pietrūka vēl tikai skaļa nokrekšķināšanās no viņa puses. Jā, laikam neesam īstajā brīdī. Mazlietiņ pagaidījām, līdz kafiju beidzot bija piegādāta uz kritiskās robežas esošajam klientam. Sākām ar savu labi ietrenēto frāzi: “Labdien! Vai jūs gadījumā nemeklējat…” Oficiante zaudēja savaldību un nepieturējās pie labi ietrenētā: “Nē, bet varat atstāt savu CV.” Tā vietā: “E…khmm…a jūs kafiju VISPĀR MĀKAT TAISĪT!?” -“Nu…jā. Droši vien. Droši vien, ka nevarētu būt arī tik grūti iemāc…” -“Iemācīties!? Ak jūs gribat iemācīties? Kam ir laiks jūs vēl mācīt? Laiks…laiks taču ir investīcija! Kam mūsdienās ir laiks kādu mācīt, ja man kaudzē jau stāv CV profesionāliem…” Labi – Velingtona ir kafijas pilsēta, bet te šķita, ka esam pieteikušies kardiologa amatam bez medicīniskās izglītības. “Jauku jums dienu un kādreiz atnāksim kafiju pie jums iedzert!”

 

Īru krogs un lelle

Tumšais īru krogs ar augstajiem griestiem un koka sijām pa dienu bija pilnīgi tukšs. Bārmenis ar oficianti smiedamies apsprieda iepriekšējās nakts “darba tusiņu”. Viņš brits, viņa amerikāniete. Tā vietā lai lūgtu mūsu CV, bārmenis uzreiz piezvanīja savai vadītājai, kas tepat vien ofisā esot. Viņi abi te strādājot jau pusgadu, bet drīz jādodas tālāk, jāturpina ceļojums. Varbūt mums esot izredzes šeit…Dūmakainajā bārā gaidījām pusstundu, līdz bārmenis vadītājai atgādināja par mūsu eksistenci – viņa esot piemirsusi…

Nonāca sieviete garā, pelēkā kreklā un pelēcīgā sejas izteiksmē. Nu…līdz ar to, ka mums angļu valoda nav dzimtā…bārā visticamāk, ka nenoderēsim. Bet tā kā tuvojas Svētā Patrika diena (īru svinamā diena), tad kāds darbiņš varētu gadīties.

Viņa man zvanīja tajā pašā vakarā pulkstens 11. “Vai! Es nemaz nepamanīju, ka tik vēls ir! Bet vispār man uz rītdienas rītu vajag meiteni, ja?” Pag, kā tas ir – “vajag meiteni” un vēl “ja?” Tā kā darba piedāvājumi mums apkārt nemētājās, tad “meitenei” bija vien jāpiekrīt.

Nākamajā rītā caur vēl guļošo Velingtonu devos uz krogu, pat nezinot, kas man būs jādara. Grīdas jāslauka, virtuve jātīra…? Uz maniem klauvējieniem pie durvīm atbild kāda smaidīga, bet samiegojusies meitene. -“Čau! Es esmu Sāra. Šodien mēs strādāsim kopā.” Pēc akcenta noprotu, ka arī amerikāniete. Tas labi, pēc pieredzes amerikāņi vienmēr ir jauki. Pa milzīgām koka trepēm viņa mani uzveda augšstāvā. “Tā, reku izvēlies matus un svārkus! Tas ir mans skapītis, savas drēbes vari atstāt tur.” Spilgti sarkani, čirkaini mati, kupli brunči ar priekšautiņu un balta blūze. “Kas mums īsti būs jādara?” es apmulsusi jautāju, kamēr telpā bija ienākuši divi puiši (Sāras kolēģi) un ķircināja viņu par smieklīgo tērpu un muļķīgo pienākumu. “Mums būs jāstaigā pa pilsētu šajos Molliju (kroga nosaukums bija Mollija) tērpos un jādala kuponi par bezmaksas alu. Fui! Es zinu…Mani arī šī doma nomāc, man tas ir sods par to, ka slimības dēļ neierados darbā…”  Bet man tā ir vienīgā iespēja maizi nopelnīt. Kad bijām jau satērpušās kā milzīgas, mazliet muļķīga izskata lelles, ieradās arī pati priekšniece. “Aiiii! Jūs izskatāties burvīgi!” viņa ar samākslotu smaidu sejā pavirpināja Sāras sarkanās parūkas čirku. “Tā! Meitenes – jums jāizdala šis grozs ar kuponiem. Bet ne vairāk kā trīs kuponi vienā ofisā! Uz priekšu, uz priiiekšū!”

Grozs bija milzīgs. Pirmā dalīšanas cēliena laiks – četras stundas. Sākām uzrunāt cilvēkus uz ielas. Pārsvarā viņi izvairījās no milzīgajām, rudajām lellēm, kas vēlas kaut ko iesmērēt. Izņemot tūristus no Āzijas. Viņi histēriski ar mums bildējās. To, kas rakstīts kuponos tāpat nesaprata. Bet kam tas rūp – vismaz laiks ātrāk paskrien ar šādām izklaidītēm. Tad bija jāsāk apmeklēt publiskās iestādes. Pārsvarā attieksme bija jauka. Riezēm pārdevējas pat piedāvāja atstāt kaudzīti ar kuponiem pie kases (ar Sāru vienprātīgi nolēmām, ka taktika “ne vairāk par 3 vienā iestādē” ir nereāla. Dažos iestādījumos meitenes pat palūdza kuponus arī citiem kolēģiem – kāpēc gan neiedzert alu bez maksas. Apdrošināšanas kompānijas vīrieši mums ap galdu  dejoja īru tautas deju – viņiem Svētā Patrika diena īpaši nozīmīga un humora izjūtas netrūkst. Kādā apavu veikalā pie manis pienāca kāda skaista, raganiska izskata pārdevēja. “Nu…ko jūs te…he..piedāvājat, meitenes?” Es nobēru savu tekstu par Svētā Patrika dienu…”No kurienes Tu esi, saldumiņ, Tev tas akcents…he…Nu lai nu paliek. Lai veicas, dārgās!” Apavu veikala saldumiņš izgaršoja katru sevis iedomātā pārākuma mirkļa sekundi. Leļļu tēlošana bija mūs nogurdinājusi. Apsēdāmies parkā uz soliņa atpūtināt kājas. Sāras klātbūtnē es jutos viegli, brīvi. Viņa man ļoti atgādināja kādu vidusskolas draudzeni, tāpēc šķita, ka esam pazīstamas mūžību. Amerikā bijusi profesionāla snovbordiste un bērnudārza audzinātāja. Uz Jaunzēlandi atbrauksi, lai sadziedētu salauzto sirdi. Nolēmām atlikušos kuponus aizlikt aiz mašīnu logu tīrītājiem. Tas bija stingri noliegts no priekšnieces puses, viņa būtu gribējusi, lai mēs drīzāk klauvējam pie uzņēmumu darbinieku biroju durvīm. Man īsti nebija, ko zaudēt, Sārai uzliktais sods arī nebija labākā motivācija.

Atgriežoties krogā, priekšniece atskārta, ka turpmāko dienas daļu man tomēr nav jāstrādā, jo ir taču vēl viena meitene uzaicināta. Kartējais “Ups!” no viņas puses. Šoreiz man tas bija atvieglojums, bija žēl otras jaunās meitenes, kurai Sāra ar smaidu sejā stāstīja par darba pienākumiem. Vēl pirms prom iešanas priekšniece palūdza: “Meitenīt, palīdzi vēl šīs dažas alus kastes ienest virtuvē.” Par šīm stundām lelles tēlā tā arī nekad netika samaksāts. Vēl viens “plusiņš” darba meklējumu sarakstā.

 

Istabu uzkopšana

Tā bija kādas lielas ķēdes viesnīca. Sēdējām vestibilā kopā ar čīliešu pretendentu un gaidījām darba interviju. Čīlietis bija tikko no Āzijas atlidojis bez centa kabatā un ar pamanāmām paģirām. Atnāca intervētāja ar cietu sejas izteiksmi un dusmu grumbu. Viņai līdzās apsēdās viņas un laikam arī mūsu potenciālā vadītāja. Vadītājai vecums ap 35, iespējams. Smalki vaibsti un pilnīgas lūpas – gluži kā porcelānā izlieta, tomēr acīs tāds kā aukstums un uz lūpām nemainīgi vēss smaids. Vadītāja visas intervijas laikā nebilda ne vārda, tā it kā, viņai būtu žēl savas balss šim mazsvarīgajam gadījumam. Galvenais, ko gribēja uzsvērt intervētāja, ir tas, ka “Jūs mani ļoti, ĻOTI apbēdināsiet, ja piekritīsiet šim darbam, bet nostrādāsiet mazāk kā trīs mēnešus.” Un izskatījās, ka viņu labāk neapbēdināt. Mēs jau viņu gandrīz apbēdinājām brīdī, kad nejauši uzkāpām uz luksusa numuriņa paklāja ar ielas apaviem. Uz gultas no dvieļiem izveidoti gulbīši, tualetes papīra gals ielocīts īpašā formā un vēl simts luksusa istabas nianses, kas mums profesionāli būs jāizpilda gaismas ātrumā. “Kāds darba laiks? Kad zvanīšu, tad nāksiet.” -“Labi, mēs tā kā…mazliet padomāsim.” Izgājām no viesnīcas, gājām dzert kafiju, jādomā nebija. Čīlietis gan piekrita, jo vairs neesot, ko ēst, un par kāda apbēdināšanu nospļauties.

 

Striptīzklubs

Nebija tā, ka pēc ieejas nevarētu nojaust, ka šis ir mazliet šaubīgs iestādījums. Tonēta stikla durvis, samta paklājs un apsargs pie durvīm pat dienas vidū. Tomēr daudzās vakances uz afišas mūs pārliecināja paņemt pieteikšanās formas. Interesēja oficiantes, bārmeņa vai administratora darbs. Ārpusē uz soliņa aizpildījām formas, pāris stundu vēlāk atgriezāmies uz darba interviju. Plašajā naktskluba telpā neviena apmeklētāja. Pirmā dzīvā dvēsele, ko pamanām, ir meitene aiz stikla sienas. Viņa mazgājas dušā, kaila, bet ar biezu grimma kārtu. Uzraksts pie durvīm vēsta, ka “sex upstairs”. Zālē izvietoti vairāki metāla stieņi. No galdiņa, pie kura aiz sienas dejo meitene atskan balss: “Apsēdīsimies te!” Tā ir smaidīga, mazliet apaļīga sieviete ap gadiem 50. Viņai ir melni krāsotas acis, platīnblondi mati un aizsmakusi balss. Jau no paša sākuma viņa pret mums izturas it kā mātišķi, aizbildnieciski. Tomam viņa paziņo uzreiz: “Piedod, dārgum, Tu mums nederēsi, Tev tie rugāji! Hahaha! Bet meitene, njā…Gribētu vispār strādāt?” -“Emm..njā..jūs oficianti meklējat, cik saprotu?” -“Tās mēs arī meklējam…Bet puisis neiebilstu? Nē, nu viņam būtu pretī uz darbu jānāk, es negribu, ka meitenes vienas naktī staigā!” Puisis smaidīja, bet neiebilda. “A…mīļā, mums blondīnes vispār deficīts, varbūt tu gribētu…padejot? Dejot taču tu māki noteikti!” Kad es atteicu šim vilinošajam piedāvājumam, ekstravagantā dāma noteica, ka tāpat noderēšu kā oficiante, bet pirms tam: “Es parunāšu ar savu…he…bosu..Hahaha!” Un kas tas par “he”? Un kas tas vēl par “bosu”? Pamājām dāmai, meitenei aiz stikla un valdīdami smieklus izgājām no tumšā kluba dienas gaismā. Plus viens!

 

Indiešu restorāns

Indiešu zāles pārzinis restorānā “Little India” bija neviltoti priecīgs par mūsu pieteikumu darbam. Noteica, ka “mēs noteikti jūs izmantosim”, vien varbūt atsevišķos restorānos būs jāstrādā, nevis abiem kopā. Aizsūtīja mūs uz citu ķēdes restorānu parunāties, jo, lūk, tam zāles pārzinim esot mazāk, ko darīt šobrīd. Arī nākamais bija smaidīgs un mierpilns kā tikko pēc slepenas meditācijas. Visi viesmīļi un pārējais personāls bija indieši. Mēs te būtu vienīgie ne-indieši. Tā jau arī nebūtu liela bēda, drīzāk prieks, jo visi līdz šim sastaptie indieši bijuši ļoti gaiši cilvēki. Divi vienīgie priekšnosacījumi darbam šeit: “Jums tagad jāiemācās no galvas ēdienkarte un jānopērk balti krekli un melni apavi! Un tad es kaut kad jums noteikti zvanīšu” Bet kāda ēdienkarte! Vindaloo, kadai, saagwala, korma un jhalfrezee. Un vēl simts tamlīdzīgi ēdieni, kuru nosaukumi neko neizteica.

Nebijām vēl sākuši mācīties ēdienkarti, kad zvanīja telefons. Otrā klausules galā atskanēja patīkama sievietes balss. Tā bija Marī no kivi augļu pakošanas fabrikas, kas atrodas laukos netālu no Pukekohe ciemata. Atviegli nopūtāmies.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s