Iepazīstot kivi augļus

Toreiz sen atpakaļ savā stāstā paliku pie kivi augļu pakotavas, kura kļuva par mūsu mājām, darba vietu, deju zāli un moku kambari uz gandrīz diviem mēnešiem. Te netrūka asaru, sāpošu muguru, ilgu pēc visa, pēc jebkā, izņemot pakotavas dārdošās iekārtas, smagās kastes un kivi augļus, mazos velna izdomājumus, ap kuriem tik liela ņemšanās, lai kāds Japānā tos varētu notiesāt brokastīs ar visu mizu.

Tur nu mēs bijām deviņi ceļotāji savā mazajā pļaviņā, kurā novietoti guļamie vagoniņi. Visapkārt vagonu pļaviņai stiepās kivi augļu lauki, turpat netālu – kāda noliktava, kuras otrajā stāvā bija ceļotāju viesistaba, virtuve, tualete, duša un veļas mazgātava – viss vienā. Pie noliktavas noparkots gaiši lillā autobuss – tajā mitinājās kivi pakotavas darbinieki – uzraudze Beta un viņas vīrs, iekrāvēja vadītājs Tonijs. Abiem ap 60. Ik gadu viņi pāris mēnešus strādā kādā no Jaunzēlandes augļu pakotavām, lai atlikušo gadu ceļotu pa pasauli.


Tonija un Betas braucošā māja

Blakus vagoniņā dzīvoja argentīnietes – Laura un mana pakotavas labākā draudzene – Malena. Pretim mums klusi un noslēgti mitinājās čīliete Marta, kura Jaunzēlandē iecerējusi apmesties pavisam, jo viņas draugs atradis labu darbu kādā Dienvidu salas lauku saimniecībām. Vēl starp mūsu kolēģiem – īrietes Reičela un Elī. Apveltītas ar lielisku humora izjūtu un nešpetnu raksturu. Ārons – jamaikietis, kurš mīt Londonā, mācās kriminālistikas zinātnes (strādāšot CIP :) ). Tāpat kā mums mūždien jāsāk ar stāstu par to, kas ir Latvija, tā Āronam – jāpaskaidro, kā var rasties tik blonds jamaikietis, vai nav kāda šmaukšanās. :) Maurisio – sirsnīgs čīlietis, kurš kādā citā darba vietā Jaunzēlandē iepazinies ar meiteni no Kanādas, tādēļ ik mīļu brīvu brīdi centās aizmukt no pakotavas uz randiņiem (šobrīd viņi ir laimīgi precējušies jau trīs gadus :) ).

Visi bijām drusku sabijušies, drusku nolemti smagam darbam Jaunzēlandes laukos.

Vagoniņi
Pie mūsu mazās mājas

Mēs kā kivi augļi konveijerā

7: 45 Rīts vienmēr sākās vienādi. Ik dienu, izņemot dažas svētdienas un pāris ārpuskārtas brīvdienas. Pirms astoņiem pamostamies (ja vien neesam pusmiegā pusi nakts sāpošu muguru dēļ), apģērbjamies, paņemam savus zilos priekšautus un cauri drēgnam, miglainam pakotavas pagalmam dodamies uz ceļotāju virtuvi noliktavā. Brokastis klusumā, ar ieslēgtu TV fonā. Pārslas ar pienu un tostermaizītes ar riekstu sviestu vai ievārījumu. No rīta neviens no mums nav pārlieku runīgs. Varbūt izņemot Āronu – viņš ieslīd virtuvē ar lielu smaidu un neviltoti priekpilnu jautājumu: „Tāāātad, gatavi lieliskai dienai!?” Tāpat arī viņš katru trešo rītu liek mums pasmaidīt, jo izlej kafiju, piededzina maizītes vai izdara ko citu sev tik raksturīgu. :)

Brokastis

8:20 Paēduši brokastis (kuras neviens neizlaiž, pat tie, kuriem parasti brokastis apvienotas ar pusdienām – tas nav iespējams, darot fiziski tik smagu darbu), visi lēnā, tomēr mērķtiecīgā gaitā atkal šķērsojam pagalmu, lai nonāktu pakotavā īsi pirms 8:30. Katram no mums ir balta, plastmasas kartīte, ar kuru „iečekoties” pakotavā. Un nokavēt pat pāris minūtes neviens nevēlas – tieši 8:30 sākas Gerija vadītā piecminūšu sapulce. Gerijs ir pakotavas cilvēkresursu vadītājs, kurš nemitīgi skraida apkārt, meklējot kādu, kurš nav ieradies darbā, mēģinot pierunāt kādu dienas maiņas darbinieku piedalīties arī nakts maiņā un mētājot jociņus, kas bieži saprotami tikai pašam. :) Piecminūšu sapulce ir Gerija zvaigžņu stunda, kurā viņš apstāsta, kādus augļus un cik daudz pakosim, kādi ir pakošanas kvantitatīvie mērķi, kā arī – kuros kivi augļu dārzos šodien tiek novākti augļi. Mirkļiem šķita, ka patiesībā piecminūte ir paredzēta, lai publiski nokauninātu kādu, kurš lielajā pakotavas darba telpā samiegojies ierodas drusku pēc darba laika. „Kaaas tad te mums ir! Šons! Kas šoreiz, Šon? Šoreiz taču nebija jāpārgriež pulkstens stundu atpakaļ, hahaha!” :)

Kivi augļu pakotava
Rīta sapulce
Gerijs - cilvēkresursu vadītājs

8:30 Kivi augļu ceļš sākas telpā lielās darba zonas aizmugurē, kur augļi tiek bērti šķirošanas mašīnā. Šajā telpā, kur reiz Tomam paveicies palīga lomā būt, šefs un saimnieks ir Bens. Kivi augļu pakotavā viņš pelna maizi. Sirdi atdod kolliju audzēšanai un godalgu gūšanai suņu izstādēs. Blakus viņa darba vietai novietotas vairākas kolliju fotogrāfijas un pie sienas piekārtas dažas medaļas. Droši vien tapāt kā mums Jaunzēlandes karte guļamvagonā pie sienas – lai atcerētos, kādēļ te esam. Un kāds neparasts stāsts ir gandrīz ikvienam, kuru sastopam pakotavā – aktieri, rokdarbnieki, lielisku čatniju meistari. Augļu pakotava bija pilna ar brīnišķīgiem, talantīgiem, interesantiem cilvēkiem, kuri šai vietai piešķīra dvēseli un kuri atmiņas par mugursāpēm, tulznām un murgainiem augļu kalniem rāda tādā siltā, mīļā nokrāsā.

Cīņa par vietu zem kivi augļu saules

Pēc tam augļi nonāk darba zonā, kurā, šķiet, esmu pavadījusi visvairāk laika – augļu šķirotavā. Ak, cik te daudz satraukuma, cik daudz neveiksmju un uzvaru bijis! :) Šis darbs fiziski nav tik smags, cik emocionāli. Te pa vairākām konveijera lentām griežas milzīgs daudzums augļu. Mūsu – šķirotāju – uzdevums ir pirmajai klasei nederīgos augļus noņemt no lentas un uzlikt uz blakus esošas mazākas lentas. Pirmās klases augļi ceļos, galvenokārt, uz Japānu. Otrās klases augļi tiks savārīti ievārījumos un izmantoti citiem zelta augļus apkaunojošiem mērķiem. (Te piebildīšu, ka Jaunzēlandē (vismaz reģionā, kurā strādājām mēs) pārsvarā tiek audzēti zelta kivi augļi, nevis pie mums ierastie zaļie. Tieši zelta augļi nes vislielāko peļņu, jo tie ir ļoti iecienīti Japānā, kur cilvēki ir gatavi šķirties no milzu naudas par zelta kivi. Tie ir daudz saldāki par zaļajiem kivi augļiem un ar tik plānu mizu, ka tos nav nepieciešams mizot. Augļa krāsa tik tiešām ir maigi dzeltena, varbūt pat zeltaina. :)  Šis bija ļoti svarīgs, ļoti atbildīgs darbiņš. Pie aptuveni sešām lentām stāvēja 12 šķirotājas. Mērķis – neatstāt bojātos augļus uz lentas, citādāk visu partiju var nākties pārpakot. Ja kivi augļu kontrole atklās, ka kastēs atstāti pārlieku daudz augļi, tad viss process jāsāk no gala, kas, protams, pakotavai izmaksā ļoti dārgi. Tomēr nedrīkst no lentas izņemt labus augļus, kas atbilst standartiem , jo tas, savukārt, izmaksā dārgi kivi augļu audzētājiem. Mūžīgais izaicinājums – būt vai nebūt šim kivi auglim pirmajā klasē? :) Un ir ļoti kļūdaini ir uzskatīt, ka pirmajai klasei neder tikai fiziski bojāti augļi! Ja tā būtu, tad pienākums līdzinātos svētdienas piknikam . Patiesībā defekti ir daudz un dažādi, un acij jābūt ļoti trenētai, lai tos ieraudzītu. Vienkāršākie no tiem – puncture jeb fizisks augļa bojājums, kuru visbiežāk izraisa kivi augļu lasītāji, vai arī soft jeb mīksts, saspiests auglis. Krietni grūtāk ir noteikt, vai auglis nav pārāk plakans vai pārlieku apaļš. Lai kivi augļi būtu piederīgi pirmajai, ekskluzīvajai klasei, tiem nepieciešam skaisti ovāla, nedaudz iegarena forma. Kurš gan vēlas ēst plakanu kivi augli! Vēl viens visai grūti nosakāms defekts – blemish jeb brūns punktojums uz augļa, kas lielāks par 1 cm2. Šķirotavas pavēlniece ir pati īpašniece Marī, kura mūs arī pieņēma darbā. Viņa, šķiet, atpazīst nederīgu augli desmit metru attālumā. Tā nu viņa sākumā māca atpazīt dažādus augļu defektus, bet pēcāk nervozi skatās uz rokām un ir gatava ar lineālu uzšaut pa pirkstiem, ja tiek izņemts kāds gana labs auglis, vai arī iemest bojātu augli sejā, ja tas tiek atstāts uz lentas. Šādi jutusies nebiju gadiem. Varbūt kopš dabas zinības stundām sākumskolā, kur skarbās skolotājas klātbūtnē aizmirsās arī lasīt un rakstītprasme. Mazāk rokas trīcēja, līdz ar to pakošanas rezultāti uzlabojās, kad Marī nomainīja Roberta – šķirošanas maiņas vadītāja no Spānijas. Ap 30. Ir precējusies. Vīrs strādā pakotavas laboratorijā, kur tiek noteikts cukura daudzums augļos (lai saprastu, vai konkrētā raža jau gatava novākšanai).

Sākotnēji cieņu un bailes iedvesošas bija arī pieredzējušās šķirotājas, kuras te strādā jau gadiem. Viņas bija lielas, lielām lūpām un brūnām acīm. No Tongas, Samoa un citām Klusā okeāna salu karalistēm. Iemācoties aizvien labāk šķirot augļus uz lēnajām lentām, man uzticēja šķirošanu pie arvien ātrākām. Šķirotājas no Tongas un Samoa bieži vien savā starpā klačojās un smīkņāja par mums – baltajiem skuķiem, kuras neko lāga nejēdz no šī aroda. Pirmo reizi, kad bija jāšķiro augļi pārī ar vienu no viņām, biju ļoti satraukta. Jutos tā, it kā būtu nonākusi kādā īpašā līgā, kur mani neviens negaida, turklāt visi apšauba manu spēju strādāt pie ātrākās šķirošanas lentas un gaida mirkli, kad kļūdīšos. Nepalīdzēja arī tas, ka Siali, lielā, viedā tongiete, ieraugot, ka salikta pārī ar mani, nikni atmeta ar roku un iekarsusi dalījās emocijās ar savām pieredzējušajām kolēģēm. Šķiet, viņa jutās aizvainota un kaut kur pat pazemota.Šķita, esmu pārkāpusi kādu sarkano līniju. Dažas nākamās naktis nespēju gulēt. Naktīs redzēju kivi augļus griežamies gar acīm nekontrolējami ātri. Tik ļoti negribēju rītu un satikšanos ar kolēģēm, kurām nemitīgi jācenšas sevi pierādīt. Turklāt jāmēģina nekļūdīties, lai nezaudētu pakotavas vai audzētāju naudu. Šķiet šādu izaicinājumu reti esmu jutusi. :) Tomēr viss mainījās. Siali kļuva par nakts maiņas vadītāju. Ne reizi vien palūdza mani atnākt uz nakts maiņu, jo tur trūkstot labu šķirotāju (es jutos kā ordeni saņēmusi), es viņai neatteicu. Ja Siali kādu ciena – visi ciena. Izpelnījos neviltotu cieņu no manu Tongas un Samoa kolēģu puses. Cieņu un draudzību. Turpmākais laiks šķirotavas zonā aizritēja tērgājot par dzīvi salās, viņu dzimtu likstām un veiksmēm. Spilgti palicis atmiņā kāds citāts no Siali (ar izteiktu tongiešu akcentu): „Vai zini, kāpēc esam tik dūšīgas? Mēs mīīīlam vistiņas! Mums nav tādu vistiņu Tongā. Mēs ņemam tās līdz. Mm, te ir visgaršīgākās vistiņas!”

Reizēm strādāju kopā ar savu mīļo Rozlinu no Fidži. Viņai bija mazliet virs trīsdesmit, divi bērni un vīrs – visi pārcēlušies no Fidži un mazo Pukikouī ciematiņu Jaunzēlandē. Viņai bija dzirksteļojošas acis, smalki, ķiķinoši smiekli, sirsnīgs, balts smaids. Viņa nemitīgi gribēja apspriest pakotavas puišus, lielās tongietes, ģimenes dzīvi, labākās receptes – principā visu iespējamo, stāsti un jautājumi no viņas plūda straumēm.

Brīžos, kad mazāk runīga partnere pagadījās, kura runāšanās vietā izvēlējās klausīties pleijeri, nācās skaitīt minūtes līdz pārtraukumam, lai nepaliktu nelabi no pārlieku lielas koncentrēšanās uz augļiem. Biju savā galvā visas latviešu dziesmas nodziedājusi. Stāvēju un dziedāju bez skaņas.

Siali no salām
Pakotavas meitenes
Rozlina no Fidži
Roberta - šķirošanas vadītāja

Konveijers turpina darboties

10:30 Pirmais 15 minūšu pārtraukums. Šajā pārtraukumā visi devāmies uz nelielo pakotavas atpūtas telpu vai koka terasi siltākās dienās. Te Rosa, pakotavas saimniece ar ugunīgiem matiem un mazliet velnišķiem smiekliem, bija jau sagatavojusi nelielu galdiņu ar tēju, pienu un cukuru. Šis pārtraukums bija ļoti gaidīts. Tās bija vienas no vērtīgākajām 15 minūtēm, vismaz vienas no visvairāk novērtētām. Lai atgūtu spēku, atpūtinātu muguras un kājas. Un arī tēja ar pienu te bija garšīgākā pasaulē.

10:45 Dažādībai dienas otrais cēliens parasti pagāja kādā citā darba zonā. Piemēram – kivi pakošanas daļā. Šeit bija padsmits lentes, uz kurām kivi augļi tika iepakoti kastēs. Mazāki, tātad mazāk vērtīgi pirmās klases augļi, automātiski sabira kastēs. Atlika vien aizlocīt  maisiņu plastikātu virs augļiem, aizvērt kasti, mazliet, pavisam maigi sakratīt to, lai augļi ieņem ērtākas pozīcijas kastēs un palaist tās uzmanīgi tālāk, līdz uz kastēm uzlīmējas etiķete. Izklausās vienkārši, tomēr tā bija viena no smagākajām pozīcijām pakotavā. Vienlaicīgi bija jāstrādā pie divām lentām, kastes plūda lielā ātrumā, turklāt tās bija smagas. Papildu izaicinājums bija etiķešu aparāti, kuri bieži sabruka – tos vajadzēja atgriezt pie saprāta, neapstādinot procesu. Pēc darba šeit, dienas beigās jutos kā pa lauku nodzīts zirgs. Tomēr šī darba zona man patika krietni vairāk par darbu šķirošanā. Te valdīja īsta rosība, te bija pakotavas sirds, un darba rezultāts bija tūlīt redzams sakrautajās paletēs. Atšķirībā no šķirotavas laiks lidojas vēja spārniem, jo ātrums bija milzīgs un minūšu skaitīšanai laika neatlika. Lielāki augļi tika pakoti šaurākās kastēs, turklāt tie bija uzmanīgi ar rokām jāsakārto plastmasas ietvaros. Arī šeit mēdza iestāties vājprāta stunda, kad augļi bira milzu ātrumā, un, tā vietā, lai tos uzmanīgi saliktu ietvariņos, nekas cits neatlika kā ņemt kastes nost no lentas un likt zemē, lai vēlāk sakārtotu. Tas parasti notika brīžos, kad pakojām labāko saimniecību augļus – tiem bija krietni mazāk defektu, šķirošanas process daudz ātrāks, līdz ar to arī visi pārējie ķēdes posmi. Vājprāta stundās nereti kāds izplūda asarās, kāds sagrieza roku ar kartonu, kastes gāja pa gaisu un augļi – pa zemi.

Vēl smagāk – tiešā nozīmē – gāja puišiem, kuri stāv konveijera galā un krāmē kastes uz paletēm. Labi, ka Toms bija ieguvis sev uzticamu pakotavas partneri – Robu, topošo Jaunzēlandes aktieri, kurš te piepelnījās pirms studijām. Viņi abi bija labākā krāmētājkomanda, par to balvā tika ātrākās konveijera lentas –  parasti mazo augļu kastes, kas piepildījās automātiski. Reizēm palīgā nāca vēl viens topošais aktieris – jaunzēlandieties Bevans, kura galvenais mērķis te bija atrast draudzeni, nevis ko nopelnīt. Talants tika pamanīts un reizēm Tomam tika uzticēti pavisam svarīgi pienākumi. Viens no tiem – logo iekārtu uzraudzība kā vienīgajam visā uzlīmju departamentā. Šīs iekārtas atradās tieši aiz šķirošanas zonas. Tas bija milzīgs monstrs ar vairākām uzlīmju lentām – katram no augļiem, atkarībā no tā lieluma, tika uzlīmēta maza uzlīmīte. Te svarīgi bija laikus nomainīt lentas, pirms uzlīmītes beigušās. Kā arī – tikt galā ar iekārtām, ja uzlīmju lentas salīp vai ieķeras. Īsta problēmrisināšanas mācība. Cits no svarīgajiem pienākumiem, kuru par laimi nācies baudīt vien pāris reizes – darbs saldētavā. Tur milzīgā angārā ledusskapja temperatūrā jākāpelē pa augstām augļu kastēm un jākrāmē jaunas pa virsu. Tomēr šīs nebija sapakotās kartona kastes, bet gan koka kastes ar tikko novāktiem kivi augļiem. Kā man tongietes, samoietes un fidžietes, Tomas pakotavas darbiņos ieguva maoru izcelsmes draugus. Gan izbijušu cietumnieku, gan drusku dīkdienīgus, tomēr miermīlīgus lāčus. Kā papildu bonuss šai draudzībai bija Toma jaunapgūtā prasme runāt angliski ar maoru akcentu, kā arī izmantot viņu slengu.

Ārons šiverē :)
Komanda. No labās - Toms, Bevans, Robs.

12:30 Pusstundu ilgs pusdienu pārtraukums. Visi ceļotāji dodamies uz savu virtuvi pāri pagalmam un stāvam rindā uz mikroviļņu krāsni vai elektronisko ūdens kannu. Attiecīgi – vai nu bija jāuzsilda vakariņu pārpalikumi vai arī jāaplej nūdeļu zupa ar karstu ūdeni, ja no vakariņām nekas pāri palicis nebija. Pusdienās visiem prāts jau bija mazliet priecīgākās, jo pirmā dienas daļa izturēta. Un tā arī bija vieglāk – domāt par nākamo pārtraukumu, nevis par nākamajiem pāris mēnešiem, jo šāds termiņš te šķita teju neiespējams. Pēc 30 minūtēm darbs atgriezās ierastajās sliedēs un ar vēl vienu īso tējas pauzi turpinājās līdz pat 17:30.

17:30 Varētu šķist, ka sākusies patīkamākā – vakara daļa. Kas tā arī reizēm bija. Reizi pa reizei mums bija jauki, ģimeniski, draudzīgi vakari ceļotāju virtuvē. Citur jau nebija kur. Te mēs ļāvāmies kulinārām izvirtībām. Citu jau nebija, ko darīt. Gnocchi, argentīniešu tartes, Jaunzēlandes jēra plovs, kivi augļu kūkas, Āzijas ēdieni. Visi gatavojām gandrīz ik vakaru. Tā bija mūsu izklaide un atslodze. Paralēli skatījāmies visādas muļķības virtuves mazajā TV, plaša izvēle mūsu piecos kanālos nebija. Vēl karojām par vienīgo virtuves datoru – milzīgu, kādus gadus desmit vecu robotu. Ja sagribējās mieru un klusumu, gulējām mūsu vagoniņā (bija tikai gulta, nebija krēslu :) ) un plānojām savu Āfrikas ceļojumu.

19:00 Tomēr lielākoties darbs nebeidzās pussešos, visbiežāk tas septiņos atsākās. Tas tādēļ, ka vismaz sākumā ikviens no mūsu ceļotāju grupiņas bija gatavs strādāt arī nakts maiņā. Un tur darbinieki bija nepieciešami, kad nebija ieradies kāds no šīs maiņas darbiniekiem. Ar katru dienu šādu gadījumu bija aizvien vairāk, tādēļ vēlāk darbs nakts maiņā bija praktiski garantēts. Tā kā algu mums maksāja par katru nostrādāto stundu, tad šīs vakara maiņa bija ļoti vērtīgas. Tātad dienā nostrādājām aptuveni 14 stundas. Un tā 6 dienas nedēļā.

24:00 Visbiežāk darba diena beidzās pusnaktī. Ar pēdējiem spēkiem devāmies uz savu vagoniņu pēc dvieļiem un nakts tērpiem, tad atpakaļ uz pakotavas duškabīni vai ceļotāju virtuves dušu. Ceļi ļima un trīcēja no pārguruma. Siltais ūdens šķita kā pasaules lielākā balva nogurušajam ķermenim. Silta tēja un naktsmiers, lai no rīta atkal sāktu visu no gala. Nenoliegšu – šis bijis fiziski grūtākais laiks, kāds līdz šim piedzīvots. Un reizēm – arī emocionāli smagākais. Laiks līdz darba beigām šķita nesagaidāms, augļu daudzumi neizmērāmi un pat minūtes neizturami garas. Tomēr viss reiz beidzas, un uz beigām augļi kļūst saldāki. Gan kivi, gan darba augļi. :) Par to nākamreiz.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s