Mūsu labais sliktais bēgļu stāsts

Nero, Begarda, Ahmeds un Naza pārkāpa mūsmāju durvju slieksni kādā augusta sestdienā. Tā arī bija pirmā reize, kad tikāmies. Nepazīstot viņus, bijām nolēmuši ģimenei dot jumtu virs galvas brīdī, kad alternatīva bija baiss hostelis Vecmīlgrāvī. Jau toreiz zinājām, ka drīz būs jāatvadās, jo bēgļu statuss šai ģimenei netika piešķirts, un divi pieaugušie mūsu vecumā (ap trīsdesmit) un divi bērni (Ahmedam ir pieci gadi, Nazai seši) tika nolemti nosūtīšanai atpakaļ uz Kurdistānu Irākā. Tur viņu dzimtā pilsēta ir nopostīta karā pret Islāma valsti, bet vieta, kurp viņiem drīz jādodas, ir vien 50 kilometru attālumā no frontes līnijas un, pēc Nero teiktā, tur no kara ir “tikai mašīnu bumbas”. Domāju, mēs visi seši bijām nobijušies – lepnajai, sevi cienošajai kurdu ģimenei nebija viegli pieņemt palīdzību no svešiniekiem, mēs nezinājām, cik viegli būs dzīvot kopā, nedalot nevienu kopīgu valodu. Viss, kas mūsu stāstā bija grūti, ir atvadas.

thumb_img_1306_1024
img_1247

Kā tas viss sākās. Atbildot uz šo jautājumu, apjautām, ka mūsu bēgļu stāsts sākās krietni pirms satikām kurdu ģimeni. Jau bērnībā, kad vienmēr bija ļauts mājās aicināt draugus, kad vien sagribas, un bērnu draugi vecākiem nekad nebija par traucēkli, tie drīzāk tika uzņemti kā pašu bērni. Iespējams, ar pirmajām mugursomām pasaules apceļošanai, ko atdāvināja vecāki pēc saviem klejojumiem. Tas bija sākums labas, dažādības pilnas pasaules atklāšanai, kurā līdzās, uz vienas zemeslodes, spēj pastāvēt atšķirīgu kultūru karuselis. Vai ar to pusgadu Jaunzēlandē, kad mūs, divus jauniešus bez naudas un jumta virs galvas, pēc lidojuma no Dienvidamerikas lidostā sagaidīja toreiz vēl svešinieks, Jaunzēlandes latvietis Kārlis, kurš tūliņ kļuva par draugu un mūsu patvērumu svešumā. Varbūt pirmajās vakariņās pie vēl kādas jaunzēlandiešu ģimenes, pie Deivida un Diānas, kuri nesavtīgi rūpējās un lutināja pirmo reizi satiktos latviešus, pretī prasot tikai “dodiet šo tālāk” (“Pass it on!”). Arī toreiz, kad neticami īsā laikā ieguvām “Jaunzēlandes vecvecākus” uz dzīvi. Irēnes un Andra nama durvis bija tik plaši atvērtas, ka šķita – esam pazīstami jau vairākas dzīves. Vai tajā, dzīvē laimīgākajā dzimšanas dienā, kad sēdēju uz pamestas fabrikas lievenīša un gatavoju svētku mielastu jauniegūtajiem draugiem. Tas notika Johanesburgā Dienvidāfrikā, it kā vienā no pasaules bīstamākajām pilsētām, kur pie sevis pamestajā fabrikā pilsētas nomalē mūs uzņēma vesela Nigērijas bēgļu kopiena. Mums pieticīgas, bet mājīgas mājas sniedza cilvēki, no kuriem visi turas pa gabalu. Sēžot fabrikas iekšpagalmā, daloties ēdienā un stāstos, sajutām vienu no vistuvākajām tuvībām starp cilvēkiem. Un noteikti arī tikko, kad klīstot pa Tbilisi šaurajām ieliņām vēlā vakara stundā nejauši sastapām Karenu, Gruzijas armēni. Jau pēc mirkļa mums par godu galds viņa mājās tika apklāts ar baltu galdautu, no krāsns izvilkts karsts pīrāgs, atkorķēts labākais vīns un sapulcināta visa ģimene. Tikai pēc tam mums pajautāja, no kurienes esam un kā te nonācām. Pasaule ir tik pilna cilvēcības, ka reizēm grūti ticēt, ka pastāv arī neiecietība, dusmas, naids. Mums ir tik daudz laimējies un tik daudz ticis no labā un nesavtīgā, ka arī paši daudz nedomājām, kad Facebook grupā “Gribu palīdzēt bēgļiem” izdzirdējām par Nero ģimeni, kurai jāpamet “Mucenieki” un jāgaida sava nosūtīšana atpakaļ uz kara baiļu pārņemto Kurdistānu. Tas bija mazākais, ko varam darīt – piedāvāt palikt pie mums, zinot, ka vietas mums daudz. Vietas mums daudz un visa kā ir gana, lai dalītos, un pārvarētu to, ka nav ērti un “varbūt citreiz”.

Kā tas bija. Tas bija tā, ka mēs varam būt tikai pateicīgi un pagodināti par iespēju satikt tik skaistu un mīlošu ģimeni, par to, ka viņi ļāva ieskatīties savā kultūrā, un vēl labāk iemācīja pa īstam sarunāties bez valodām. Nero, Begarda, Naza, viņu meitiņa, un dēls Ahmeds apmetās vienā no mūsu trim istabām. Viņiem līdzi bija dažas pieticīgas somas ar mantām – drēbes, plastmasas spogulis, pāris rotaļlietas bērniem, katliņš, katram sava dakšiņa un krūzītes, un citas nepieciešamākas lietas. Lai arī uzreiz teicām, ka drīkst izmantot absolūti visu, kas mājās ir, kurdu ģimene bija ļoti pieticīga un pieklājīga – viņi izmantoja savas ziepes, savu trauku mazgāšanas līdzekli, pat savu tualetes papīru un veļas pulveri, lai tikai neaizskartu mūsu lietas un mājas kārtību. Tai pat laikā viņi vēlējās dalīties it visā, kas pieder viņiem. Lielais-mazais ledlauzis mūsu saskarsmē bija Ahmeds, piecgadīgais puika ar skaistām, brūnām mandeļu formas acīm. Ik reizi, kad viņa mamma Begarda virtuvē ko gatavoja, Ahmeds daļu no ēdiena salika uz maza šķīvīša un ar lepnu smaidu taisni izstieptās rokās to nesa mums ar frāzi: “Tev! Lūdzu!” Mūsu abpusējā kautrība ātri gaisa un ar kurdu ģimenes latviešu valodas prasmi (septiņus mēnešus dzīvojot Latvijā, visa ģimene to bija iemācījusies tik labi, ka, kombinējot viņiem zināmās frāzes, varējām izrunāt gandrīz jebko) un mūsu visu vēlmi sarunāties, mēdzām aizsēdēties līdz vēlam vakaram sarunās par Kurdistānu, par Latviju, par bailēm no terora, bailēm par saviem bērniem, neziņu par nākotni. Apbrīnojami tas, kā abi vecāki spēja nest savas bailes klusām un cieņpilni, ik dienu radot smieklu un prieka pilnu pasauli saviem bērniem. Pļāpājām arī par sadzīviskām, vienkāršām lietām, par bērnu skolas formām Kurdistānā, par Nero un Begardas kāzām. Uzskaitījām katrs savus ģimenes locekļus – kā katram no mums sauc mammu, tēti, vecmāmiņas, cik katram no radiem gadu un cik bērnu. Visbiežāk izmantotie Nero ģimenes vārdi latviešu valodā bija “ģimene” un “istaba” (ar to domājot mājas; Latvijā viņiem mājas vienmēr ir bijusi viena istaba). Daudz jokojāmies, smējāmies. Piemēram, par mazās Nazas pašapziņu (viņa uzskatīja, ka “Mamma nav skaista, Naza skaista!”). Kopā spēlējām cirku un visi četri pieaugušie centāmies izskaitļot stratēģiju, lai abi bērni uzvarētu vienlaicīgi. Kopā devāmies uz jūru. Bērni vairākkārtīgi mājās aizrautīgi skaitīja mantru “Ūdens! Ūdens! Ūdens!” (ar to domājot jūru), jo to redzējuši vien pāris reizes dzīvē. Tomēr, nonākot līdz gaidītajam ūdenim, viņi iekrampējās man katrā rokā un dziļāk par ūdeni līdz potītēm iet nevēlējās. Lielā ūdens varenais spēks,  nemazināja viņu sajūsmu par katru vilni. Rīkojām pikniku pludmalē ar Begardas gatavoto tradicionālo kurdu ēdienu kubba (ar gaļu un dārzeņiem pildīti rīsu pelmenīši). Spēlējām bumbu. Rīkojām svētkus –  tāpat vien! Viesistabā klājām galdu, kas vienreiz apkrauts ar dolmu, pildītu papriku un citiem kurdu gardumiem, citkārt ar latvisku ķirbi, kartupeļiem un maltās gaļas mērci. Kopā jutām līdzi latviešiem Olimpiskajās spēlēs. Un Ļāvāmies Tarika friziermākslai (arī Tariks ir kurds, kurš par laimi saņēmis bēgļa statusu un dzīvoja dažu soļu attālumā no mūsu mājas; arī viņš kļuva par mums tuvu un mīļu draugu). Tajā vakarā  Nero radās ideja: “Tomas? Tariks – mati? Gribi?”, papildinot jautājumu ar šķēru žestu. Tariks pēc desmit minūtēm bija klāt un mums, visiem četriem pieaugušajiem, ar atstrādātām profesionāļa kustībām radīja jaunas frizūras turpat dzīvokļa koridorā. Emocionāls brīdis bija Nazas pirmā piena zoba zaudēšana – asaras un smiekli vienuviet. Ik vakaru, pārnākot no darba, zinājām, ka māja smaržos pēc ēdiena un aiz kāda stūra noslēpies mūs gaidīs Ahmeds, lai censtos nobiedēt ar skaļu “GrrrrAaaaaaah!”. Reiz, guļot savā gultā, vienkārši klausījāmies, kā blakus istabā skan pieaugušo un bērnu smiekli – kā mazi zvārgulīši. Nospriedām, ka nav skaistākas skaņas pasaulē par to, kā skan ģimene, kura ir kopā un vesela. Doma par to, ka šī smejošā ģimene pēc dažām dienām tiks iesēdināta lidmašīnā un vesta atpakaļ uz karu, bija drausmīga, mokoša, neaptverama. Kā tas vispār ir iespējams cilvēku pasaulē?

img_1269
Pie lielā “Ūdens, ūdens, ūdens!”
img_1264
Pikniks pludmalē, baudot Begardas gatavotās kubba.
img_1260
thumb_img_1273_1024
img_0073
Mūsu krustbērni ar Ahmedu un Nazu
img_0080
Tarika jaunatklātais friziera salons mūsmājās

Atvadas. Tajā dienā, kad bija jāved mūsu kurdu ģimene uz lidostu, pārnācām mājās no neliela pārgājiena. Viņi jau bija sakravājuši mantas un gaidīja mūs. Šķiet, vecāki bija sakopojuši visus savus spēkus, lai neizrādītu bērniem skumjas. Tomēr, tiklīdz iegājām viņu istabā un paskatījāmies viens uz otru, visi sākām raudāt, apskāvāmies un raudājām. Izņemot mazo Nazu. Meitenīte varonīgi uz visu noskatījās un klusi čukstot mierināja savus vecākus. Arī mēs mierinājām sevi un viņus ar klusiem “Viss būs labi. Būs labi. Būs labi,” patiesībā nezinot, vai un kad ar viņiem viss būs labi. Vissirreālākā sajūta mani pārņēma lidostā, kur mantu un formalitāšu dēļ mūsu kurdu ģimenei bija jāreģistrējas pie biznesa klases stenda. Tā šķita ļauna dzīves ironija – mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki lido biznesa klasēs uz siltajām zemēm, un arī pasaulē, kurā cilvēki lido atpakaļ uz karu. Un tādi paši cilvēki. Asaras nerimās līdz pat mūsu kurdu ģimenes pazušanai aiz drošības kontroles vārtiņiem un skumjas nav zudušas aizvien.

Ticu, ka! Es ticu, ka  nav daudz tādu cilvēku, kuri, iepazīstot Nero, Begardu, Ahmedu un Nazu, spētu apgalvot, ka ar viņiem notiekošais ir pareizi, ka tas ir taisnīgi un atbalstāmi. Ticu, ka nav daudz tādu, kuri spētu ar gandarījumu ieskatīties Begardai acīs un pateikt, ka mums viņu ģimene traucē un mūs neuztrauc tas, ka viņas bērniem būs jāiet uz skolu pa ielu, kur ir “tikai mašīnu bumbas”. Laikā, kad pie mums dzīvoja Nero ģimene, nenācās sastapties ar kaut vienu, kuram mūsu lēmums par pajumtes došanu liktos nepareizs. Pat tie, kuri nav “par bēgļiem” pozīcijā, no sirds dzīvoja līdzi mūsu un ģimenes ikdienai, ikkatrs vēlējās kā palīdzēt, atvest kādu kabaci no laukiem, ieteikt, ko ģimenei Rīgā parādīt, ko dāvināt bērniem uz atvadām, vēlējās iepazīties un kopā pavadīt laiku. Un par to liels paldies! Mūsu novēlējums diskusijā “par” vai “pret”, “balts” vai “melns” (ak, cik daudz tur citu krāsu!) ir neaizmirst cilvēcīgumu un cilvēku, sevī un sev blakus. Par to brīnišķīgi atgādināja kāds citāts dokumentālajā filmā par vīru, kurš tuksnesī starp Meksiku un Ameriku ik dienu atstāj ūdeni, lai samazinātu to bēgļu skaitu, kuri, cenšoties šķērsot robežu, iet bojā aiz slāpēm. Kad žurnālists vīram atgādināja par to, kādas problēmas bēgļi rada Amerikā, par integrācijas sarežģījumiem, narkotiku izplatību un tā tālāk, vīrs atbildēja aptuveni tā: “Es to nespēju ietekmēt. Nespēju atrisināt. Bet kamēr vien tuksnesī mirs cilvēki, es tiem pienesīšu ūdeni.” Kamēr vien tuksnesī mirs cilvēki, es tiem pienesīšu ūdeni.

Ar mīlestību,

Ance, Toms, Begarda, Naza, Nero un Ahmeds

thumb_img_1305_1024
Kopā būšana mūsu kopīgajās mājās

12 thoughts on “Mūsu labais sliktais bēgļu stāsts

  1. Prieks par jūsu, nesauksim “varonīgo”, bet – cilvēcīgo rīcību! :) Jocīgi, ka lasot rakstu par nepazīstamiem cilvēkiem, kuri pie sevis uzņem citus man nepazīstamus cilvēkus, man acu kaktiņos parādās asaras. Nav pasaule taisnīga, tādēļ jo īpašāka pateicība jums par to, ka padarījāt viņu atgriešanos kaut nedaudz patīkamāku!

  2. Tiešām paldies par to ka atverat durvis bēgļiem un palīdzējāt. Prieks redzēt ka Latvijā ir vel palikuši cilvēcīgi cilvēki bez rasisma iezīmēm. Man šādi stāsti ir ļoti tuvu sirdij jo pati dzīvoju Dubajā un ir ļoti daudz draugu no karu skartajām valstīm : Irākas, Sīrijas, Jemenas un tt…. Es mīlu visus šos cilvēkus, un lūdzu Dievu par mieru un mīlestību šajos nopostītajos reģionos. Paldies jums un turpiniet darīt labu. Lai Dievs ir ar jums.

  3. Mēs katrs atspoguļojam pasauli. Ja redzam skaisto cildeno un to vairojam, pasaule kļūst vēl labāka. Svarīgi ir redzēt un spoguļot labo. ”Tev ir skaisti zobi. Kāpēc tu man rādi savu izlūzušo?”/Tā rakstīja Imants Ziedonis./ Spēt ieraudzīt skaisto un to daudzināt-to mums vajag mācīties.

  4. Uz asarotas klaviatūras rakstu jums Lielu Paldies! Šobrīd dzīvoju Jordānijā, kur strādāju Irākas bēgļu bērnu skoliņā. Tik ļoti pazīstamas visas kubbas, dolmas un visi pārējie gardumi. Un tik ļoti pazīstama ir tā burvīgā bezvārdu saziņa un dziļā sirsnība, kas rodas ar ļaudīm no šī pasaules gala. Paldies par jūsu drosmi, mīlestību un stāstu. Lai Dievs svētī arī turpmāk, citiem palīdzot!

  5. Lieliskie Jūs ! Kaut pasaulē tādu cilvēku būtu vairāk .Arī es,darbojoties courhserfing-ā esmu dalījusies gan ēdienā ,gan pajumtē ar visdažādāko zemju cilvēkiem . Man galīgi nav problēmu izticēt savu namdurvju atslēgu svešiniekiem ,dalīties mīlesībā ,uzticībā .Nekad ,nekad mana uzticība nav tikusi ļaunprātīgi izmantota .

  6. Man ari liels prieks, ka jūs bijāt atbalsts šai ģimenei, darījāt visu, lai viņu dzīves būt nedaudz vairāk prieka. Es ļoti vēlētos, lai Latvijā un arī pasaulē būtu vairāk ģimeņu kā jūsu. Paldies!

  7. Ance, Tom, PALDIES par stāstu un to, ka likāt raudāt!! Raudāt prieka asaras par jūsu cilvēcību un mīlestību pret līdzcilvēkiem un raudāt skumju asaras par netaisnību un skarbo realitāti!!!! Ļoti ļoti ļoti ceru, ka šai ģimenei ir tieši tā, kā jūs savstarpēji mierinājāt viens otru pie šķiršanās – “Būs labi”!!!!

  8. Liels paldies jums abiem par paveikto svētīgo darbu,ar jums noteikti var lepoties vecāki, kas ir jūs tik brīnišķīgus radījuši,par to, ka ejiet savu ceļu neatkarīgi no tā, kas apkārt virmo,ka parādat un informējiet sabiedrību, kurai reizēm trūkst zināsanas un izpratnes,paldies par līdzjūtību,smalkjūtību,rīcību un labestību.Ceru, ka pateicoties jums un jūsu stāstam, tādu cilvēku klūs vairāk .Esmu noraudājusies un domāju ,domāju..

Atbildēt uz Eliza Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s