Cerību Indija. Un Bangladeša.

No nākamās dzīves sevišķi nevairās strādnieki uz ļodzīgām bambusa stalažām ap augstceltnēm pilsētās. Uz citu nākotni cer arī cilšu ģimenes laukos, kuru bērni kā pirmā paaudze dzimtas vēsturē iet skolā, bet uz nemainīgumu – podnieki, pār kalniem uz tirgu stiepdami māla krūkas cerībā vēl kaut ko notirgot par spīti pieaugošai bleķa trauku konkurencei. Eksotisku salu ainas, ar kurām apgleznotas trūcīgo rikšu vadītāju braucamrīki Dakā, vēsta par lielām likmēm, kas liktas uz lūgšanām. Ticība ir visur. Hidžru jeb trans-cilvēku sniegtajās svētībās vilcienu vagonos, kokos, bazilika augos, pat akmeņos, kur iemiesojas dievi (to ir 330 miljoni!), vaišnavītu mūku garajos matos, Haiderabādas minaretu saucienos. Cerībās un ticībā balstītā dzīve rada alternatīvu, grūti aptveramu realitāti, tikai nojaušamu mūsu acij.

Mūsu Indijas un Bangladešas ceļojums tika plānots tā, lai mēs nonāktu iespējami attālos nostūros. Mēs neiekāpām vilcienā uz Varanasi, uz Tadžmahalu arī nē. Tā vietā – Indijas Ziemeļaustrumu štati, kas robežojas ar Butānu, Tibetu un Mjanmu, cauri Indijas ieskautajai musulmaņu valstij Bangladešai uz uzdzīves pilno Kolkatu un tālāk – ar vilcienu uz Odišu, vienu no pēdējiem Indijas cilšu bastioniem, līdz ceļojuma noslēgumam musulmaņu lielpilsētā Haiderabādā. Indija (un Bangladeša) izvērtās par, iespējams, līdz šim lielāko ceļojumu. Tā ir laba un slikta, tūkstošiem gadu nemainīga un mūslaikos zūdoša, un daudzi citi pretmeti vienlaikus. Katrs ceļojuma gabals bija citāds un tik sātīgs, ka gribas gan atgriezties, gan vēl kādu brīdi neceļot.

Ievads ziemeļaustrumu cilšu zemēs

Delhi no lidostas izejam vien uz mirkli – tikai, lai kaut kā apjaustu, kā ir smogā. Biezā, pienainā masa ļauj redzēt vien dažu metru attālumā. Lidosta paralizēta, tomēr tas neesot nekas jauns vienā-no-pasaulē-piesārņotākajām-pilsētām. Stundām gaidām savu lidojumu uz Guwahati jeb Gauhātī, Assam štata galvaspilsētu Brahmaputra upes ielejā uz dienvidiem no Himalaju grēdas, un brīnāmies. Par smaržām, par tērpiem –  žilbinošiem sieviešu sari, sikhu ticības vīriem spilgtās galvassegās (ar sikhiem reiz sadraudzējos Jaunzēlandes kivi augļu plantācijās, kur man bija jāpieskata, vai sikhu kungi pietiekami uzmanīgi novāc ražu, viņi gan mani uzpirka ar indiešu saldumiem un chai masala – tēju ar pienu un garšvielām), par dalitu (zemākās kastas) vecīšiem tualetēs, kuri mūsu vietā atgriež izlietnē ūdeni, pasniedz papīra dvieli. Indija ir sākusies.

Guwahati mūs ievelk uz mazliet ilgāku par Bangladešas vīzu nokārtošanu. Tveicīgā gājienā pa Barnah road uz Bangladešas vēstniecību uztrauc un sajūsmina nemitīgi taurējošas rikšas, būvdarbu laukumi, kur uz deviņstāvīgām, šķībām bambusa stalažām balansē strādnieki, degošu atkritumu ugunskuri, mazas lūgšanu vietiņas ielas malās. Gājiens kā Indijā – ietves brīžiem ir, pēc mirkļa bez brīdinājuma pazūd vai tiek apraktas zem mazo lietu tirgotāju precēm. Veldzi rodam Vecajā Guwahati. Pirmais mierīgais chai Kačarī tirgū pie Brahmaputra upes, kur dārzeņu tirgotāji ar plikiem vēderiem izgāzušies līdzīgi saviem kartupeļu un tomātu kalniem, večuki lēnām tirgo pīles un drogas. Vietējais kārtībsargs Misters Saikia uzrauga jau tā ārkārtīgi mierīgo  tirgus norisi. Iepazīstoties, vienmēr tiek uzstājīgi jautāts “Title, title, miss?” ar to domājot uzvārdu. Tomēr, saņemot atbildi, jautātāji, arī Misters Saikia apmulst. Pēc mūsu uzvārdiem nav iespējams saprast ne kastu, ne nodarbošanos, neko. Indiešu uzvārdi stāsta ļoti daudz – piemēram, uzvārds Saikia ļauj noprast, ka policists nāk no Assam štata, pieder pie augstākās Kalitas kastas līdzās braminiem un, visticamāk, viņa senči ir bijuši Ahom monarhijas sardzē no 13. līdz 19. gadsimtam. Nu Saikia vairs nesargā karalisti, bet Kačari tirgu gan.

Tālāk pie upes ir zivju tirgus, kur sievas berž katlus un zvejnieku vietā zivis pievakarē medī ērgļi. Dodamies dziļāk pilsētā – ieliņu labirintos, kur mājas izskatās arvien trūcīgāk. Cilvēki ar mums sveicinās, smaida, māj, bērni kautrējoties slēpjas aiz mammu sari, jaunieši reizēm uzdrošinās palūgt “selfi, selfi” un tad uz “selfi” sapulcējas visa iela. Sastopam mazliet pār mēru ieķērušu kungu, kurš aicina ciemos. Esam nolēmuši – lai pa īstam piedzīvotu, piekritīsim visiem Indijas aicinājumiem. Sekojam drosmi ierāvušajam un jau pēc mirkļa nonākam mazā istabiņā bez logiem, viņa mājoklī. Ap vienu divguļamo gultu, mazu televizoru un tualetes caurumu blakus kambarī šiverē sieva Mondju un divi bērni. Namamāte ātri vien pārvar mulsumu un steidz uz istabiņai blakus esošo komunālo virtuvi-gaiteni vārīt chai un gādāt cepumus. Uz dzīrēm lepni tiek saaicināts, šķiet, viss kvartāls. Aiz durvīm izveidojas gara rinda – kaimiņi nāk iepazīties, atrādīt mums savus bērnus un kopīgi nobildēties. Esam apdulluši no pieredzes – Indijā maršruts būs mazsvarīgs, nozīme ir tirgu sargiem un tējas pauzēm kabatas lakatiņa izmēra mājokļos.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s