Cerību Indija. Un Bangladeša.

Ceļā uz Majuli salu un Indijas aptveršanu

Agrā rītā jeb vēlā naktī jādodas uz Guwahati staciju, lai ar pirmo vilcienu ceļotu dziļāk ielejā uz Jorhat pilsētu, no tās tālāk uz Majuli (Madžulī) salu Brahmaputra upē. Svētās Terēzes iela, uz kuras esam apmetušies, ir tumša un klusa. Ar lielajām mugursomām steidzamies uz priekšu, kaut kur pa rensteli aizspurdz žurka. Cenšamies stopēt jebkuru pie apvāršņa parādījušos lukturi, līdz izdodas apturēt rikšas vadītāju. Rīta apjukums stacijā. Pie stacijas, ēkā uz grīdas un uz peroniem guļ cilvēki veselām ģimenēm. Bērni pinkainām galvām kasās un diedelē. Biļešu mums nav, bet pie kasēm ir milzu rindas, un nav pat skaidrs, kurā no tām jāstājas. Mūsu apjukumu pamana kāds kasieris (patiesībā jau laikam lielākā daļa stacijas publikas, kas vērīgi un priecīgi seko katrai bālģīmju kustībai) un veikli nokārto mums biļetes. Klusa bezatlīdzības palīdzība mūs Indijā un Bangladešā pavada visur. Iegādājamies biļetes lētākajā klasē.

Sēžam līdzās Nitomoni un viņas meitiņai Pinkal, kura lielu daļu brauciena rotaļājas ar rūpiju banknoti. “Love marrige?” (“Mīlestības laulība?”), Nitomoni pēc ilgas saņemšanās man jautā. Viņa vēlas noprecizēt – vai esam salaulājušies pēc pašu izvēles vai tā bijusi norunāta vecāku starpā. Kad es atbildu, ka mīlestības laulība. Nitomoni lepni māj ar galvu – viņai arī. Mums nu ir kas ļoti kopīgs Indijā, kur aizvien liela daļa laulību ir norunātas un avīzes pilnas ar laulību sludinājumiem, ar un bez norādēm par vēlamo kastu. Lai arī jauni cilvēki mazāk tradicionālos štatos aizvien biežāk to noliedz un izvēlas sev partneri paši, Rietumu modē iemīloties, tomēr nereti līdz kāzām tā arī nenonāk. Kādam vēlāk iepazītam draugam septiņus gadus ilgās attiecības ar braminu jeb augstākās kastas meiteni tikko izjukušas, jo “ģimene nomirs bēdās”, ja meita salaulāsies ar neīsto “title” (nevis neīsto cilvēku). Internets ir radījis vēl trešo laulību veidu – pusnorunātās laulības. Vecāki izveido bērnu profilus Indijas tinderī, tomēr jauniešiem ir iespēja pašiem sazināties ar vecāku atlasītajiem kandidātiem un izvēlēties sev piemērotāko no izveidotās izlases.

Vilciens slīd cauri miglainajai, mitrajai ielejai. To var visai dzīvi izbaudīt, jo logi pārsvarā ir vaļā un durvis vienmēr vaļā, migla nāk iekšā. Katrā pieturā iekāpj vesela konkrētā reģiona virtuve – pavāri ar neparastiem ēdieniem grozos un spaiņos. Vienmēr uzmundrinošs ir “Chaaai, chaaaai, garam chaaai!” (“Tēja, tēja, karsta tēja!”) sauciens, kad tējas vīri ar termosiem vai tējkannām maršē cauri vagoniem. Reizēm vagonā ierāpo kāds nabadziņš vai bērns, kurš ar slotu tīra vagona grīdu, kas nemitīgi piegružota ar riekstu čaulām, avīzēm, kurās bijis ievīkšķēts lokālais fast-food, un negribas-pat-iedziļināties, ar ko vēl. Ar augstu paceltām galvām, spilgti krāsotām lūpām un vizošos sari vilcienu caurstaigā hidžras, trans-cilvēki, Indijas oficiāli atzītais trešais dzimums. Indieši tic, ka hidžras nes svētību, tāpēc daudzi no pasažieriem sniedz desmit rūpijas (jeb 12 centus), lai to saņemtu caur hidžras glāstu galvai. Hidžras ir teju mūžīgi, tikpat seni, cik norunātās laulības un kastas. Esam iekāpuši arī laika vilcienā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s