Cerību Indija. Un Bangladeša.

Majuli. Sala, kuru notiesā laiks.

Majuli salā nonākam ar Pinku palīdzību, kuru arīdzan esam sastapuši vilcienā. Pinku ir no misingu cilts, tā Indijas Assam štatā atnākusi no Ķīnas un Tibetas, pāri Himalajiem. Par viņu izcelsmi liecina aziātiskie, smalkie sejas vaibsti. Pinku dzīvo un strādā pilsētā, tomēr liela daļa Majuli misingu aizvien audzē rukšu un rīsus, auž sev drēbes un neskaita gadus jau simtiem gadu. Ar sumo (džips, kas uzņem iespējami daudz pasažierus un kursē noteiktā maršrutā), prāmi un pēcāk minibusu līdz ar tumsu nonākam pavirši izraudzītā (un pavirši uzturētā) naktsmītnē. Ieturam Indijas vienīgo nebaudāmo maltīti, saņemamies apmeklēt neiztīrīto tualeti noguruši un bez moskītu tīkla aizmiegam, lai pamostos ar sakostu acs plakstiņu un piepampušu lūpu. Lai pamostos oāzē, kuras nemainīgumu sargā Brahmaputra upe, kas vienlaikus salu strauji apēd.

Vien no rīta ieraugām Majuli. Mostamies agri no skaļu vīterošanas. Sakrāmējam mugursomas, bez plāna un galamērķa dodamies ceļā. Rīts ir spirgts un svaigs. Virs upes ceļas migla, zvejnieks brauc pārbaudīt tīklus, procesu uzrauga zivju dzenītis. Ejam cauri misingu ciematiem, kuros pie bambusa mājām uz pāļiem iekopti nelieli dārzi. Pāri ceļam brīžiem aizspurdz kāds sivēns, kāda vista. Sievas slauka pagalmu, vīri kaut ko stiepj vai labo savā sētā. Bērni glītās formās dodas uz skolu jautros vienaudžu bariņos vai vecāku pavadībā. Kaut kur tālumā dzirdam mistiskus lūgšanu dziedājumus. Nojaušam, ka tie nāk no kādas satras – viena no divdesmit diviem salas klosteriem. Tajos jau sešus gadsimtus mīt vaišnavītu mūki, kuri pielūdz Višnu kā vienīgo dievu (atstājot pārējos 329 miljonus otrajā plānā) un izkopj dažādas mākslas un kultūras formas – dejas, dziedāšanu, masku darināšanu un citas. Nonākam Garamur ciematā un drīz mūs uzrunā Monjit, misingu vīrs spēka gados, kurš uzaicina uz chai savās mājās. Ķēķa vidū atrodas maram – kleķa pavards, uz kura deg atklāta uguns. Aiz tā rosās Monjit sieva ar apaļu gaidību vēderu. Kad izsakām vēlmi apmesties Monjit vadītajā viesu namā turpat blakus, viņš mūs iedrošina sekot savai iecerei un doties naktsmājas meklēt uz kādu no klosteriem – tā būšot vienreizīgāka pieredze. Viņš aizlienē motorolleri, palīdz iekārtot somas – vienu pie kājām, otru man uz muguras, un esam ceļā, brīvi! Garām slīd salas rīsu lauki (te tiek audzētas simts dažādas rīsu šķirnes), zaļās, treknās ainavas. Cilvēki strādā laukos, mazgā veļu, pieskata bērnus.

Mūsu galamērķis, Uttar Kalamabari satra, ir viens no greznākajiem salas klosteriem. Tie ir dažādi – satras, kurās celibātā dzīvo mūki no septiņu gadu vecuma visa mūža garumā, un ģimenes satras, kurās mīt vīri, sievas, bērni neskaitāmās paaudzēs. Uttar Kalamabari satrā dzīvojošie mūki ievēro citviet izzudušu tradīciju – tie nekad negriež matus un vienmēr ģērbjas baltā. Piebraucot pie greznajiem ieejas vārtiem, novelkam apavus (tas ir teju vienīgais noteikums, kas jāievēro uzturoties satras teritorijā) un dodamies uzmeklēt Debaa – mūku, ar kuru mums Monjit norunājis tikšanos. Jaunie mūki baltajos tērpos tikko izmazgājuši matus, tie, vaļā atraisīti, plīvo un žūst rīta saulē. No namhgar jeb lūgšanu zāles plūst dobja bungu skaņa un dziedājumi. Viens no mūkiem ieved mūs Debaa istabiņā un liek uzgaidīt. Mājoklis ir ļoti pieticīgs – gulta, rakstāmgalds, svētbildes un klēpjdators. Durvju vietā aizkari, aiz tām smaržo siens. Kā uzvesties mūka dzīvesvietā? Zinām vien to, ka nedrīkstam pieskarties – citādi viņiem atkal jāmazgājas (kas būtu visai muļķīgi – mati knapi izžuvuši). Ienāk Debaa un satraukums izzūd – viņš ir mūsu vienaudzis, vienkāršs sarunu biedrs. Izrādās, nekādu citu noteikumu nav. Vaišnavītu mūki ir ļoti atvērti ārpasaulei. Ja viņi tā vēlas – drīkst studēt un strādāt. Jebkurā mirklī mūki varot izvēlēties pamest klosteri (piemēram, ja vēlme dibināt ģimeni izrādās stiprāka), tomēr Debaa gadījumā uzvar ticība. Viņš nācis no ļoti trūcīgas ģimenes un satrā nokļuvis agrā bērnībā. Te plāno arī nosirmot, gluži kā līkais večukiņš ar deviņdesmit grādu leņķī saliekušos muguru, kurš pa klostera pagalmu veic rīta apgaitu jau kādu simto gadu.

Jaunais mūks mūs pavada uz satrai piesaistītā viesu nama istabiņu – tā ļoti līdzinās Debaa mītnei. Klona grīda, trīs gultas ar moskītu tīkliem un spogulis pie sienas. Tualetes un vannas istaba – kopīga visiem. Tualetes papīra nav, tāpat kā citur Indijā, tā vietā – ūdens krāns un kausiņš (un tualetes poda vietā visbiežāk ir caurums grīdā). Šī gan ir prasme, kuru pagaidām vēl neapguvām – bijām paņēmuši līdzi no mājām pāris ruļļus “baltā zelta”, pēcāk iegādājamies kafejnīcām paredzētās salvetes. Mazgāšanās mehānisms – spainis ar ūdeni un ķipīti, kā daudzviet šajā reģionā. Esam bezgala pateicīgi pāris naktis pavadīt klostera īstumā un askētiskumā.

Iekārtojušies kāpjam motorollera mugurā un dodamies meklēt svētkus, kuri šajās dienās notiekot citā satrā salas vidienē. Klosteris nav viegli atrodams – cenšamies jautāt norādes ciematos sastaptajiem misingiem un ganiem ceļa malās, visi mulsi rāda uz ceļu mums priekšā. Kad beidzot pieripojam pie satras, jaunas, dedzīgas sievietes mūs nekavējoties aicina dzert tēju speciāli svētkiem uzslietā teltī. Viņas ķiķina un skatās, kā mēs malkojam tēju un ēdam mitoi – apaļu, saldu bumbiņu ar mazliet asu piparkūku garšu. Šī ir intensīvākā un publiskākā tējas dzeršanas pieredze. Vismaz līdz Bangladešai. Dāmas, šķiet, būtu gatavas visu dienu vērot, kā mēs ēdam vienu mitoi pēc otra.  Trešo gan vairs nepējam dabūt iekšā, jāsāk bāzt kabatās. Lai pateiktos, ielavamies blakus esošajā virtuvē, kas pilna ar mūkiem. Šeit tie bez garajiem matiem un ne visi baltā apģērbā. Ārvalstu viesi mazajā Modhya Majuli satrā gadās reti vai varbūt nekad. Mūki mūs tūliņ aicina iekšā, lūdz apsēsties iepretim lielām pannām, kurās burbuļo un smaržo kāds svētku virums. Viņi acīm redzami paātrina darbību gaitu – steidz uz dārzu pēc svaigiem zaļumiem, piemet malku zem pannām. Tiekam aicināti sagaidīt pusdienas – tas viņiem būšot liels pagodinājums. Mums vēl lielāks. Viesmīlīgie saimnieki pienes kūpošu ēdienu bļodas – lēcas ar dārzeņiem un aromātisku karija mērci, smaržīgus rīsus. Viņi nezina, ka šī būs pirmā reize, kad ēdīsim ar rokām, precīzāk, tikai ar labo roku. Iepriekšējās dienās kaut kā bijām izlīdzējušies – vienmēr atradās kāda karote. Indiešus, kuri prasmīgi ar rokām ēd gan rīsus, gan šķidras mērces, bijām vien vērojuši. Šoreiz nebija ne karotes, ne izvēles. Pēc redzētā centāmies viļāt rīsu bumbiņas lēcu virumā un kaut kā neveikli un ātri iemest tās mutē. Par laimi mūki pieklājīgi novērsās. Šī izrādījās īpašākā maltīte Indijā, kā arī iesākums ar-rokām-ēšanas-prasmē.

Pabeidzot maltīti, pie mums pienāk satras vecākais mūks, cienījams kungs, kura priekšā citi dziļi paklanās, un aicina mūs izbaudīt svētkus kopā ar viņu (ērtības labad turpmāk saukšu viņu par Vecāko). Galvenās svinību telts vidū izritināts sarkans paklājs. Uz tā uzstājas šīs satras guru – divas dāmas, kuras asamiešu valodā ko stāsta, redzami sajūsminādamas un iedvesmodamas ciematniekus. Tie bariņā tup pakāpienu zemāk par sarkanā paklāja skatuvi. Gar skatuves malām sēž vecajie – mūki gados, kuriem ir atšķirīgs ietērps un acīm redzami arī cieņas pakāpe, ar kādu pret tiem izturas citi satras iemītnieki. Tiekam nosēdināti tiem līdzās. Kur gan mēs esam nonākuši! Sajūsmināti baudām notiekošo. Pēc mirkļa guru beidz savas runas un Vecākais uzstāties aicina mani! Caur galvu sekundēs izskrien pārdesmit domas – “Ko teikt?”, “Kādā valodā man runāt? Angļu? Latviešu?”, “Šis ir kāds pāpratums – viņi mani noturējuši par kādu citu!”, “Varbūt pieklājīgi jāatsakās?”, “Varbūt nepieklājīgi jābēg!?!” Tomēr es apstājos pie domas, ka šis ir viens no neticamākajiem līdz šim piedzīvotajiem pagodinājumiem: “Celies, ej, saki, ko domā!”. Kāds no ciema pārvaldes man iedod rokās mikrofonu un Vecākais ap kaklu man un Tomam (kuram ir lūgts stāvēt man līdzās) apliek gamosas, sarkanbaltas austas šalles, kas ir augstākais cieņas apliecinājums Assam reģionā. Sāku runāt. Ko – to vairs neatceros, jau pēc nokāpšanas no skatuves. Kaut ko par Latviju, par ceļošanu, par viesmīlību. Atceros vien pateicību par man uzdāvināto pieredzi dzīvei.

Ar solījumu atgriezties uz vakara svinīgo daļu dodamies tālāk. Pēcpusdienas gaismā apmeklējam Auniati satru. Tās vēsajās telpās slēpjas brīnišķīgi, mītiski tēli, ar kuriem mūki dziedot un lūdzoties sarunājas. Ārpus klosteru sienām dzīve rit savu ikdienu – bērni skrien mājās no skolas, mūs ieraugot ākstās, ķēmojas un cits citu cenšas pārbļaut ar “Hello! Heeelloooo!”. Sievas apčubina saulē žūstošos rīsus. Pirms vakara notikuma atgriežamies mājās, nomazgāties savā klostera spainī. Mūki no lauka dzen mājās lopus. Esam sadraudzējušies ar jaunu mūku, kura darbiņš ir tirgot svētbildes pie ieejas. Viņš nejautādams atvelk ūdens šļūteni un nomazgā mūsu motorolleru, kamēr es cenšos pēdējos saules staros izžāvēt matus pie viesu nama ieejas – gandrīz kā mūki saulei austot. Mūsu māju satras grezni rotātās, vismaz četrus gadsimtus senās sienas lepni dižojas sarkanā gaismā.  Līdz ar rietu esam ceļā. Savilkusies migla, gaiss ir dzestrs.

Kad nonākam galā, svētki vēl nav sākušies. Tumšas namghar lūgšanu zāles vidū viens pats notupis sens, sīks mūks, hipnotiski sit lielus šķīvus un čukst lūgšanas. Klusām apsēžamies pie namghar ieejas. Un, iespējams, katrs no mums sevī ko lūdz. Vīrs apklust, pieceļas un pienāk mums klāt. Tikai, kad viņš ir pavisam tuvu, viens otru ieraugām. Ar mierīgu sejas izteiksmi viņš paklanās saliekot rokas pie krūtīm, klusi noteic svētību un dodas prom. Pēc rosības ārpusē noprotam, ka svētki sākas – bērni un pat veselas ģimenes tirgo saldumus un eļļā ceptas uzkodas, ļaudis sāk pulcēties lielajā svētku teltī. Atrodam sev vietu uz telts grīdas un tūliņ tiekam aplenkti. Cilvēki grib sēdēt pēc iespējas tuvāk līdzās, bērni vēlas pieskarties neredzēto, eksotisko viesu rokai vai matiem. Un, saspiežoties kopā, kļūst arī siltāk drēgnajā Majuli naktī. Tomēr drīz vien kāds no mūkiem mūs pamana un uzreiz tiekam aicināti atkal ieņemt vietu pašā priekšā uz sarkanā paklāja līdzās vecajiem. Svētki iesākas ar gayan – bayan, tā ir jauniņo mūku uzstāšanās, kurā gayan (tas nozīmējot “dziedātāji”, bet mulsinošā kārtā tie vispār nedzied) dejo un spēlē bayan (specifiska paskata bungas). Vecie mūki to rūpīgi vēro un šad tad nomurmina kādu aizrādījumu neveiklākajiem. Tie turpinās ar dziesmām, dzeju un visbeidzot indiešu eposa Rāmājana izspēli vairāku stundu garumā – aktieri krāšņās maskās un teatrāli pārspīlētās grimasēs izdzīvo Rāma dzīvi. Bērni sajūsminās par episkajiem tēliem. Sāk nopietni salt, tādēļ ik pa brīdim aizzogamies uz virtuvi pie saviem rīta draugiem uz sildošu chai. Līdz beidzot nolemjam, ka visa Rāmājana fiziski nav mūsu spēkos. Vēlamies nemanāmi pateikties Vecākajam, tomēr viņš pamet sarkano paklāju, lai vēl reizi kopā ieturētu maltīti. Klusām atvadāmies ar viņa vārdiem: “Ļaujiet man iet ar mieru.” Mēs ļaujam un arī paši ar mieru dodamies cauri tumsai uz savu naktsmītni, pārlaimīgi un pārpildīti ar notikušo.

Rīts iesākas ar gandrīz zudušu dzirdi vienai ausij (aukstā svētku nakts darījusi savu). Satra pamazām mostas – lopi jau izvesti ganībās, kāds apstaigā laukus (satras ir pašpietiekamas – teju viss uzturam nepieciešamais tiek izaudzēts uz vietas), cits aizdedzis eļļas lampiņas pie namghar un slauka pagalmu dziedādams. Uz veļas auklas izžautas baltās gamosas. Vecākie mūki mazos gatavo skolai. Līdz ko aiz klostera sienām iespīd saule, trīs stipri vīri sāk sijāt rīsus.

Mēs atstājam klostera dzīvi savam ritējumam un kāpjam mugurā savam spēkratam. Bez dzirdes, izrādās, man pazudusi arī balss. Tagad draudzīgo “Namaskar!” sveicienu (ar mazliet pašķiebtu galvu un nelielu mājienu ar zodu) pretimnācējiem prasmīgi nodod tikai Toms. Drīz nonākam Chamaguri satrā – ģimenes satrā, kurā jau gadsimtiem nodarbojas ar masku radīšanu. Mitoloģisko radību maskas tiek veidotas no bambusa karkasa un dubļu – govs mēslu masas, mūsdienās reizēm arī no papīra. Tās no prasmīgajiem māksliniekiem iegādājas tempļi un klosteri, lai izmantotu reliģiskos uzvedumos un svētkos.  Satras darbnīcās mums pretī raugās daudzgalvainais dēmons Rāvana, pērtiķu dievs Hanumans citi pus-cilvēki, pus-zvēri. Viena no maskām, Vishnu dievs, turpmāk ceļo līdzi manā mugursomā. – “Kas jums tajās avīzēs?” – “Višnu!” Tā, lidojot uz Latviju, Visnhu pārsteidz lidostas drošības kontroles darbiniekus.

Dzīvīgākās vietas Majuli ir lielāko ceļu (tie tāpat visbiežāk ir grants ceļi ar ļoti retu satiksmi) krustojumi – ap tiem iekārtojušies kioski un veikaliņi, kuros tirgo hazaa, gazaa un citus eļļā ceptus saldumus ar eksotiskiem nosaukumiem. Pusdienās notiesājam izcilu samosu – ar dārzeņiem pildītu pīrādziņu. Pēcpusdienā nonākam tālajā Salmora ciematā, kurā gadu tūkstošiem ilgi (2000 gadus pirms Kristus traukus darināja tieši tāpat, neaptverami!!!) saglabājušās podniecības tradīcijas. Nekādas tehnoloģiju attīstības, nekādas improvizācijas. Mālus iegūst turpat pie upes, krūzes un bļodas dara bez virpas – ar īpašu koka instrumentu “izdauzot” vajadzīgo formu, tad tās krauj lielos, ar salmiem un dubļiem klātos cepļos, kas izskatās pēc maziem kalniem. Tos kurina, izmantojot upmalā izskalotos, sausos kokus. Ciemā uzreiz satiekam Bonomalibhja (turpmāk dēvēšu viņu par Bono), vīru uz divriteņa, kurš ar rokas mājienu aktīvi aicina sev līdz. Bono sētā sieva Saramabuja paēnā mierīgi “izdauza” neskaitāmas krūkas. Tajās pēcāk misingi glabās mājās gatavotu alu apong un citas augu dziras. Mēs nedalām nevienu kopīgu valodu, bet ļoti saprotamies. Bono mūs aicina ekskursijā pa ciematu. Kaimiņi iejūguši buļļus, kas riņķo pa apli, kuldami graudaugus. Pie upes meitene māla krūkās pilda ūdeni. Krastā sieviņa sēž zirņu laukā un sargā to.

Bet nevar jau nosargāt. Nekas nemainās gadu tūkstošiem, bet tagad pēkšņi – mainās viss un ļoti strauji. Māla krūkas izkonkurē alumīnija trauki, kuri pilsētās pieejami plašā klāstā – imports no Ķīnas. Tagad katrs tādus gribot savās mājās – tomēr taču daudz praktiskāk, nekā māla krūkas un bļodas. Apdraudēti ir ne tikai trauki – iznīcībai nolemti arī cepļi, mājas un pat paši podnieki, Brahmaputra burtiski apēd salu – izskalo krastus, pazudina satras un ciematus. Zinātāji lēš, ka divdesmit gadu laikā Majuli pilnībā nonāks zem ūdens. Kad atgriežamies sētā, Saramabuja lēnām pienes mums chai, it kā mums būtu viss pasaules laiks.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s