Cerību Indija. Un Bangladeša.

Dimow. Diženā gara ļaudis nevienam-zināmajā ciemā.

Dimow nezināja neviens, izņemot tos, kuri tur dzīvo. No rīta Monjit mūs pavada uz autobusu, kas iet uz kaut kurieni, bet, visticamāk, piestājot arī Dimow. Malkojam rīta chai ceļamalas ūķīti, Monjit košļā sada (košļājamās tabakas veids) un nebeidz brīnīties, kādēļ esam izvēlējušies doties uz Dimow – tur neviens nekad nebraucot! Varbūt tieši tāpēc. Izvēlējāmies Dimow cilvēku dēļ. AirBnB (mājvietu īrēšanas portālā) nejauši uzdūros Taye ģimenes sludinājumam šajā nevienam-zināmajā ciemā. Atvadāmies no Monjit, iekāpjam autobusā, atvadāmies no Majuli. Mums līdzās sēž cilts ģimenīte. Skaļa, tarkšķoša dāma, kura, šķiet, ar pārējiem sirsnīgi iesmej par mums. Paskat, kādi te – pēkšņi tādi divi. Gari, gaiši, jocīgi. Un iesmej viņa ne tikai par mums – arī par savu meitu, kura pusceļā attopas, ka kurpes ir aizmirstas mājās. “Hahahaa, nu gan Tu pilsētā muļķīgi izskatīsies, baskāje!” varētu būt, ka aptuveni tā mamma aicināja arī citus pasažierus paskatīties uz apmulsušās meitenītes plikajām pēdām. Pieaugušie pasažieri izliekas mūs neredzam. Tikai bērni nespēj atraut acis. Tad nu ar priekšā sēdošo meitenīti apmaināmies konfektēm, mandarīniem, angļu un misingu valodas vārdiem.

Kad pievakarē nonākam galamērķī, nespējam ne attapties, kad kāds jau mūs pilnā pārliecībā pavada uz Taye ģimenes sētu. Plašā dārza vidū stāv Tutu – mājas saimniece, ciemata ārste, Sunila jeb Taye ģimenes vecākā brāļa sieva. Jaunākais brālis Gobins ierāda mūsu turpmāko dienu mājas – pašiem savu misingu bambusa namu uz pāļiem. No tās paveras skats uz kalniem, tālumā brīžiem gauži bļauj vilciena taures, lai brīdinātu lopus, kas brīvi ganās uz sliedēm. Vakarā satiekam pašu saimnieku Sunilu, arī vidējo brāli Džonu, viņa sievu Sāru un dažus mēnešus veco meitiņu Māhī (jeb Mēnessgaisma) un visu trīs brāļu mammu. Sēžam ap maram tumšajā, siltajā ķēķī, Tutu grabinās ap katliem pie pavarda, gatavodama vienu no savām slavenajām maltītēm. Sunils mums māca, kā pareizi ir jāēd ar rokām  (aktīvi un nekautrīgi ar visiem pieciem pirkstiem jājauc rīsi mērcē un tad kārtīgais kumoss jāsatver četros pirkstos un ar īkšķi jāiestumj mutē – nevis jāmet, kā šķita iepriekš). Turpat līdzās gulšņā Dženija – viens no ģimenes diviem suņiem. Aktīvu čalošanu telpā uztur Rolands, ceļotājs no Dienvidindijas, kurš apceļo savu valsti ar motorolleri un šobrīd darbojas kā brīvprātīgais ģimenes dārzā, par to saņemot naktsmājas un maltītes. Šī ir reta reize, kad visi brāļi ir satikušies dzimtas mājās.

Grūti aptvert, cik īpašu ģimeni esam sastapuši nevienam-zināmajā ciemā. Brāļu mamma, kura, līdzīgi kā citi viņas gadagājuma misingu ļaudis, neprot lasīt un nezina savu vecumu (vēl ilgi domāju, cik atbrīvojoši tas varētu būt), ir izaudzinājusi trīs radītājus, domātājus, darītājus. Sunils, vecākais no trim, ir elektroinženieris, kurš pēc tēva nāves no pilsētas atgriezies mājās, lai gādātu par māti un kopā ar Tutu turpinātu saimniecību. Savā sētā viņi ir ierīkojuši plašu ekoloģisko dārzu, kuram nemitīgi tiek pievienoti jauni augi. Ticam, ka reiz ap viņu mājiņu pletīsies vesels botāniskais dārzs, ar tik lielu kaislību Sunils uzlūko un iepazīstina ar katru augu. Vidējais brālis Džons, arhitekts, nepieradināma dvēsele, klejojums pa Indiju, atradis Sāru no Luksemburgas. Tā viņi turpina klejot trijatā kopā ar savu Mēnessgaismu. Gobins, pēc profesijas advokāts, vēl trīsdesmit gadus nesasniedzis, jau īstenojis savu bērnības vīziju par skolu vietējo cilšu bērniem. Brāļu vecāki, paši bez izglītības, vienmēr pievērsuši tai lielu nozīmi, tādēļ sūtījuši bērnus labā skolā ārpus Dimow ciema. Tur nācies iztikt pašiem – īrētā istabiņā, bez vecāku uzraudzības, bieži bez siltām maltītēm. Jau toreiz Gobins nolēmis, ka veidos skolu, izcilu skolu Dimow bērniem. Lai arī Dimow ir valsts skolas, tajās mācības notiek ļoti pavirši, reizēm pusi dienas, bieži skolotāji ļauj bērniem darīt kaut ko savā vaļā un mācības nenotiek nemaz. Nu Dimow ir Taye ģimenes veidotā skola, tieši līdzās viņu mājām. Tajā bērni mācās angļu valodā, tiem bieži ir brīvprātīgie skolotāji no dažādām pasaules malām un pat sava bibliotēka, kurai arī mēs no Latvijas esam atveduši bilžu atlantu. Dzerot chai, Džons aizkustinoši rāda atlantu mammai un stāsta par svešajām zemēm. Viņai tas viss ir jauns, misingu mātes pasaulē Deli ir tikpat tāla un nesasniedzama kā Parīze. Dienā, kad apmeklējam skolu, uzdāvinām bērniem atlantu un katrai klasei novadām pasaules viktorīnu. Mazajiem zīmējam uz tāfeles pingvīnus un ķengurus un lūdzam nosaukt šos eksotiskos zvērus, bet lielajiem jautājam par tradicionālajiem ēdieniem Itālijā, Japānas karogu un Arktikas iemītniekiem. Balvās – Latvijas Bārbales. Toms iemāca tautas bumbu, ko bērni gandrīz katrā sporta stundā spēlē vēl šodien. Un pasaule kļūst plašāka.

Mūsu dienas Dimow paiet klejojumos pa tuvējām ciltīm. Ar Gobinu dodamies neaizmirstamā pastaigā uz Nepali cilts ciemu. Kā vēsta vārds, šīs cilts priekšteči ir nonākuši Brahmapturas ielejā no Nepālas. Gobins pazīst teju visus ciemata bērnu, jo tie mācās viņa veidotajā skolā. Mūsu draugs ar viņiem runā mīļi, zina katra stāstu un talantus, par kuriem bērnus lepni paslavē mūsu klātbūtnē. Viņu vecāki pret Gobinu izturas ar visdziļāko cieņu – tādu, kādu Indijā spēj nopelnīt tikai skolotāji un dievi. Viņš arī mums atver durvis uz brīnišķu nepali cilts pasauli. Pa ceļam cukurniedru dzimta (visas dzimtas arods vairākās paaudzēs ir cukurniedru audzēšana un pārstrāde) lauka vidū vāra brūno cukurniedru cukuru jeb gur. Tas, ievīkšķīts cukurniedru lapā, tiek pasniegts arī mums, vēl mīksts un kūpošs, un uz mēles kūstošs. Ciemojamies kādas nepali ģimenes mājās, kurā vīrs Siva un sieva Annu ar prieku mūs cienā ar chai un aicina viņus apmeklēt atkal rīt – tad viņi pagatavošot īpašu, tradicionālu cilts maltīti. Pie viņu mājām aug tulisapata, indiešu baziliks, kurš pēc Annu teiktā ir Šivas vai Krišnas dieva inkarnācija. Cik ērti, ka ir pašiem savs Krišna piemājas dārzā! Kāda ģimene mājas pagalmā notur vakara lūgšanu jeb pudžu, gaiss smaržo pēc vīraka un pustumsiņā redzami sieviešu stāvi, kas klusi skaita pātarus pie brīvdabas altāra. Svētību saņemam arī mēs. Nepali kundze mums uz pieres uzziež tiku (krāsas un rīsu zīmi), dod nobaudīt salda, balta dzēriena malku un uzkost kādu nezināmu augli. “Tagad jūs esat tīri, jūs esat kaut kas no Dieva.” Saņemam ielūgumus ik uz soļa. Viesojamies pie viena no skolas apķērīgākajiem skolēniem – pie Ašoka. Ģimenes mamma Rupalidevi vāra chai un gādā saldumus. Ašoks lieliski runā angliski un ziņkārīgi mūs iztaujā par Latviju. Zēns ir vecāku lepnums, viņi, daudz nesaprazdami, noklusētā aizkustinājumā vēro dēlu, kurš ir daudz tuvāk svešai, lielai pasaulei, nekā vecāki jebkad spējuši iztēlojušies. Kā pēdējo šajā vakarā apciemojam skolotāju Pankachu. Tur ģimene sapulcējusies pagalmā ap ugunskuru par godu Nepālas radiem, kuri atbraukuši viesos.

Jaunas dienas kopīgais piedzīvojums mūsu trijotnei ir viesošanās Adi ciemā. Adi ir kristiešu cilts (neparasti redzēt baznīcu, kuru ieskauj cilšu namiņi) – pie bambusa mājiņām piestiprinātas Jēzus svētbildes. Vīrs ar cirvi dala gaļas gabalus ciema vidū. Netālu sievas auž. Ciema vecākais poš dēlu skolai. Viņam pieder grandiozākā no ciema mājām – plaša, lepniem kokgriezumiem rotāta. Reizēm te sanākot visi ciema vīri uz apspriedi. Saimnieks no palmas noķeksē kokosriekstus, kuru vēsā sula karstajā dienā sagādā veldzi. Tikmēr negantais dēlēns vienlaikus baidās un paralēli bailēm ar sīkiem akmentiņiem apmētā Taye otru ģimenes mīluli, melno retrītveru Taisonu. Ciema tālākajā mājā tiekam cienāti ar sezonas pēdējiem apelsīniem, kuriem Gobina draugs kāpj augstu pakaļ. Vakarpusē kā solīts atgriežamies nepali ciemā, lai nogaršotu Sivas un Annu gatavoto brīnišķo sel roti, nepāliešu delikatesi, rīsu miltu virtuļus ar asu mērci.

Mājās,Taye ģimenes virtuvē, mūs gaida mammas darītais apong, rīsu alus, kas tiekot slavēts tuvākā un tālākā apkārtnē. No mātes dāvanā saņemam savas otrās gamosas. Zinu, ka tās mums nopelnījusi mana mammamma, kuras rūpīgi adītās vilnas zeķītes atvedām kā dāvanu Taye mātei. Sunils un Tutu mūs pavada uz vilcienu. Uz atvadām dalās ar savu iepazīšanās stāstu – Sunils esot atstājis iespaidu kā mazs vīrs ar lielu garu. Taye lielo garu.

Izrādās cilts vārds “mising” radies no “mi” – vīrs, un “yasing” – dižens, taisnīgs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s