Cerību Indija. Un Bangladeša.

Ceļš uz Bangladešu.

Pirmais nakts brauciens vilcienā. Mūsu guļamlāviņas nav pavisam blakus, jo biļetes pirkām pēdējā mirklī. Ārā jau satumsis, puse no vagona krāc. Drīz vien saritināmies guļammaisos un dodamies pie miera. Naktsmieru pārtrauc vienīgi kāds tantuks, kurš nakts vidū nolemj klusiņām apsēsties man pie kājām. Trauslajā miegā to jūtu. Zemākās klases pasažieri tā cenšas uz mirkli pabūt labākos vagonos (mēs guļam zemākajām guļamklasē, bet pat garajos nakts brauciens ir sēžamvagoni – vēl zemākas klases). Rīts atnāk maģisks. Gaisma uzaususi, visus nepielūdzami modina chai virēji. Vilciens ripo cauri svešiem ciematiem un piestāj pieturās, kurās iekāpj un izkāpj cilvēki ar visdažādākajām kravām un nesamajiem. Garām iet hidžra, šoreiz arī mēs saņemam svētību (par naudu, protams). Un vēl vienu, no kāda svētā vīriņa (arī par naudu – svētību Indijā var nopirkt visādās formās un vietās). Un tiku bonusā – uztriepi uz pieres, kas nozīmē svētības saņemšana pēc lūgšanām un rituāliem (precētas sievas statusu nozīmē tika pie matu līnijas). Tālākais ceļš uz Daku Bangladešā paiet dažādos transportos un arī grūtībās. No Guwahati (kur piestāj vilciens) ar rikšu uz vietu ārpus pilsētās, no kuras noķeram sumo uz Dawki, pilsētu pie Bangladešas robežas. No robežpilsētas ar taksi uz robežpunktu. Tad ar kājām pāri robežai. Robežpostenī valda rindas un robežsargu garlaicība vienlaikus – bangladešies laiski vēro sporta pārraides vecās TV kastēs un katru zīmogu dokumentos iespiež maksimāli lēnām. Visbeidzot ar kārtējo taksi (un diviem Bangladešas zemkopības sēklu pārdevējiem kompānijā, ar kuriem esam iepazinušies un sadraudzējušies pa ceļam no Indijas) uz Siletu Bangladešā.

Pilsētā ierodamies vēlu vakarā. Toms pa ceļam saslimis. Mēs abi pārguruši – esam ceļā jau vairāk nekā 24 stundas. Tomēr Bangladeša uzreiz adullina ar košām velorikšām, žilbinošām sieviešu galvassegām, vīriem gurnautos. Salīdzinoši nelielā musulmaņu zeme (apmēram divarpus Latviju izmērā) ir viena no apdzīvotākajām valstīm pasaulē. Te mīt 163 miljoni (jeb vairāk nekā 80 Latvijas!). Ir reibinoši un skaļi – velorikšas taurē, tirgotāji klaigā, piesaistīdami dāmas vakara iepirkumu maršā, pa vidu tam visam mošeju skaļruņos skan saucieni uz lūgšanām jeb adhaan. Visu vērojam tikai pa auto logu, lai jau pēc mirkļa ieietu siltā viesnīcas dušā (šķiet, pirmo reizi šajā ceļojumā), iekristu baltos palagos (arī pārmaiņas pēc) un uz numuriņu pasūtītu siltu kariju un atkal cha (bangladešiešu tējas tradīcijas atšķiras vien nosaukumā: “cha”, bez indiešu “i” vārda galā).

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s