Cerību Indija. Un Bangladeša.

Daka. Dzīve uz delnas.

Jau nākamajā rītā kāpjam vilcienā uz Daku, Bangladešas galvaspilsētu. Tas ir viens no ceļojuma gaidītākajiem galamērķiem, par spīti neslavējošām atsauksmēm par pārblīvēto septiņpadsmit miljonu pilsētu. “Tur nav, ko elpot.” “Labāk brauciet kaut kur uz laukiem.” “Ja man būtu iespēja, es jau rīt pārceltos citur.” Tā par Daku mums stāsta vietējie. Mums pilsēta izvēršas par ceļojumu uz citu laiku. Te cilvēku mūžs ir uz delnas. Prieki un traģēdijas, bērnība, aiziešana, lopi un maltītes, lūgšanas un bezcerība. Nekas netiek noslēpts vai noklusināts aiz ēku sienām vai noteikumiem – ne skaņas, ne smaržas vai smakas, ne dzīve. Dakā starp visiem miljoniem nekad nebijām vieni un nepamanīti, vienmēr cilvēku ielenkumā un pavadībā. Ļoti intensīvu emociju vieta ar burzmu un velorikšu sastrēgumiem uz zemes, lidojošiem pūķiem un baložiem uz jumtiem, ar kuģiem, laivām un mazgāšanās rituāliem uz upes. Mums tā kļuva par vienu no neaizmirstamākajām pilsētām līdzās Buenosairesai, Stambulai un Nablus Palestīnā.

Galamērķī mūs sagaida  Svapans Rojs – AirBnB namatēvs, dārgakmeņu tirgotājs, kurš Dakas vecpilsētā mīt kopā ar sievu Rotnu un meitu Megmu. Ik rītu ceļamies ar saimnieces gatavotām brokastīm – dhal (jeb lēcu mērce) ar roti, pašceptu maizi, protams, arī cha un reizēm pat “trīs-vienā” (visai ekskluzīvs dzēriens reģionā, kur kafijas nav vispār). Vienrīt uz brokastīm pie augstceltnes loga pievienojās pērtiķēns, ko Rotna vienmēr laipni pacienājot. Uz mūsu mājas jumta kopā žaujam veļu. Šī ir debesu Daka. Lielpilsētas jumti ir pilni dzīvības. Tos caurvij veļas auklas ar plandošām, krāsainām drānām. Šur tur redzami lieli baložu būri (baložu audzēšana, trenēšana un sacensības ir ļoti populārs kungu izklaides veids) un pat baložu bariņš treniņā – vīrs no pretējās mājas tiem liek lidot pa apli stundu no vietas. Kāds vectētiņš saules apspīdētā gruvešu laukumā lasa avīzi. Un visapkārt pa jumtiem skraida bērni un laiž pūķus – tā ir viņu izklaide un sacensība. Kāds mazais, ko tālumā varu knapi saskatīt, savu pūķi meistarīgi atlaiž līdz pat manam plecam. Pēkšņi visas apkārtnes mošejas gandrīz vienlaicīgi ziņo par lūgšanām, pārvēršot Daku sirreālā koncertzālē.

Nonākot uz ielas, nav iespējams būt par mierīgu novērotāju. Ik reizi tiekam ierauti cilvēku vai velorikšu straumē un notikumos. Mūsu pirmais uzdevums ir atrast vietu, kur nopirkt Rocket biļetes. Rocket ir koloniālā laika tvaikonis, ar kuru esam iecerējuši kuģot pa upēm no Dakas uz dienvidiem. Uzdevums izvēršas dienas garumā. Pirmkārt, nespējam koncentrēties uz uzdevumu. Mūsu uzmanību novērš uzkodas ielas malās – piestājam uz mishi doi (krēmīgu jogura saldo vienreizlietojamās māla bļodiņās), ik pa brīdim arī uz cha ar pienu. Ieskatāmies mošejās un hindu tempļos. Otrkārt, biļešu kase nav atrodama. Tas izdodas tikai ar vietējo palīdzību, un palīdzēt viņi ir lepni un priecīgi. Vesels kungu bariņš stāv ap mani un dod daudz un pretrunīgus norādījumus par to, kur un kā atrast biļetes. Izvēlos Montu kā savu uzticamāko padomdevēju, kurš mūs pavada veseliem kvartāliem. Kad diena pusē, nonākam biļešu kasē, kur kāds ierēdnis mums laipni piedāvā varbūt tomēr konvertēties islāmā. Pieklājīgi atsakāmies un pievakari pavadām ar kājām mērojot kilometrus cauri Dakai mājup. Cauri un pāri daudzjoslu velorikšu sastrēgumiem – aina, kas šķiet kā nereāls gleznojums. Gar milzu tirgus laukumiem. Pāri platām, kustības pilnām ielām, kuras šķērsot spēju, pieturoties Tomam pie rokas un aizverot acis. Katra ielas šķērsošana man šķiet kā pašnāvības mēģinājums. Starp rikšām rāpo un ripo invalīdi uz dažādām paštaisītām uzpariktēm, lūdz naudu, raustīdami dāmu kleitas. Nonākot vecajā Dakā, ielas ir krietni šaurākas, tomēr aizvien tikpat pilnas. Velorikšas kustas uz priekšu ļoti lēnām. Tajās sēž skaistas musulmanietes vai hindu sievietes balti nopūderētām sejām. Reizām rikšas pārkrautas ar milzīgām kravām, un grūti noticēt, ka to mazie, sīkie vadītāji spēj tik sparīgi un sīksti mīties. Viņi ir trūcīgu ļaužu grupa, to rikšas reizēm ir ne tikai darba rīks, bet arī mājas. Tomēr spilgtie braucamrīki, šķiet, līdzsvaro dzīves tumšo pusi. Uz tām uzgleznotas un izšūtas krāšņas ainas – svešu zemju lielpilsētas, pludmales un skaistas meitenes (kā kungiem Latvijas garāžas pie sienām). Dārzeņu tirgotāji, miesnieki, pie kuru būdām piesietas tikko atvestas kazas, frizieri, mūzikas instrumentu meistari, visi kust un andelējas plecu pie pleca. Vīri oranžām, ar mehedi jeb hennu krāsotām bārdām mērķtiecīgā gaitā dodas uz mošejām (gan Bangladešā, gan Indijā vīri priecīgi sirmos matus un bārdu krāso oranžu. Jautājot – kādēļ krāsojat oranžu bārdu – saņemam atbildi: “Bet citas krāsas taču nav!” Skaidrs. Oranžās bārdas gan esot musulmaņu sekošana pravieša Muhameda piemēram). Bērni mazajos, brīvajos pleķīšos dauza bumbu. Turpat netālu kādam tiek rīkotas bēres. Shankaria Bazaar jeb hinduisma kvartālā amatnieki darina un tirgo pūķus – īpaši aktuāla prece drīzumā notiekošā pūķu festivāla dēļ. Smaržo saldumi un ož kanalizācijas renes. Aiz mazajām ielas malu būdiņām un kioskiem slejas aizmirstībai lemtas koloniālā laika mājas, reiz greznas, tagad drūpošas un vīteņaugu un koku sakņu cauraustas.

Katra diena atnes jaunas iepazīšanās. Atliek vien apstāties uz ielas, kad mūs ielenc cilvēku bariņš, laipnas, izbrīnītas sejas. Neuzbāzīgi un, kā, iespējams, viņiem pašiem šķiet, neuzkrītoši, dažāda vecuma cilvēki nostājas aplī vai pusaplī. Kāds mūs vienkārši vēro, cits vēro, plati smaidīdams, vai vispār izliekas skatāmies citā virzienā, citkārt mēģina mazliet pieskarties rokai vai plecam. Drosmīgākie pajautā: “Country? Country?” (“Valsts”?). Teju visiem tas ir pirmais jautājums, bieži arī vienīgais. Ir ļoti svarīgi, no kuras valsts mēs esam. Reizēm nākas Latvijas vārdu rakstīt uz lapas, jo nav pat saprotams, kā to izrunāt (Latrija, Latia vai Germany – reizēm cilvēki uzstājīgi prasa nosaukumu, jo vajadzētu taču būt, ka Latvija ir tikai nedzirdēta vieta kādā valstī, kuru mēs spītīgi neatklājam). Visi grib pabūt tuvumā eksotiskajiem svešiniekiem, kurus nākas redzēt ļoti reti vai arī nekad. Mēs savos Dakas klejojumos nesastopam nevienu ceļotāju. Bieži ļaujamies spontāniem uzaicinājumiem doties kādam no pusapļa cilvēkiem līdz, pat ja nespējām saprasties kopīgā valodā. Reizēm tiekam ielūgti uz tuvējo tējas vietu, kur mums kā viesiem rokās lepni iespiež karstas cha krūzes, kamēr apkārt apsēžas cilvēku bariņš, kas vēro un komentē tējas dzeršanu kā aizraujošu sporta notikumu. Citkārt tā ir garāka pastaiga, kurā pašpasludinātais gids vadā pa sev nozīmīgām vietām. Tāda izvēršas ar Nareonu, kura pavadībā nonākam vairākos krāšņos hinduisma tempļos. Cits pavadonis par labāko apskates objektu uzskata Vecās Dakas nabadzīgāko rajonu, kur cilvēki sildās pie ugunskuriem savu divreizdivu metru istabiņu priekšā.

Iepazīstam Daku arī uz ūdens, laivojot pa Burigangas upi. Uz Šadargātu, upmalas ostu, dodamies kopā ar Šūhei, jauniegūto paziņu no Japānas, kurš uzreiz pēc mums ieradies Roju ģimenes mājās. Upe ir ļoti piesārņota, uz zemes un ūdenī mētājas visādi draņķi. Plastmasas maisiņi (piesārņojuma dēļ nu ir Bangladešāpavisam aizliegti, tos aizvietojot ar auduma maisiņiem), ēdiena paliekas, visādas nederīgas lietas. Uzpeldējusi uzpūtusies kaza. Par mūsu uzmanību sacenšas vairāki laivinieki seklās koka airu laivās. Tas ir iespaidīgs upes sabiedriskā transporta līdzeklis, kas par nelielām atlīdzību cilvēkus ved uz pretējo krastu. Vizināmies garām milzu kravas kuģiem, kuri draud aprīt mazās laiviņas, garām brīvdabas vannas istabām (vīri pie upes mazgājas šampūnā saputotām galvām) un kravas laivām, no kurām tiek stiepti kokosrieksti un citi smagi nesamie, balansējot tos uz galvas. Arī pie-ūdens Daka ir mājas un dzīve daudziem cilvēkiem, kuri patveras krastmalā un savās laivās, mazgājas smakojošajā žļurgā, ko sauc par Burigangu, un dzīvespriecīgi sabļaustās no laivas uz laivu.

Pēdējā Dakas pēcpusdienā iekāpjam katrs savā velorikšā un ienirstam sastrēgumā uz ostu. Satraukumam nav pamata, mūsu tvaikonis pāris stundas kavējas. Kaut kas, tavu brīnumu, esot saplīsis. Tikmēr izdzeram kādas desmit cha un kļūstam par vietējo puiku, cha meistaru, labākajiem klientiem. Atvadas no Dakas, kas ir dzīva liecība par cilvēka mūžu tā spožumā un postā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s