Cerību Indija. Un Bangladeša.

Ceļš caur Kalkutu uz Indijas cilšu bastionu.

Mūsu nākamais nozīmīgais galamērķis ir Indijas cilšu bastions Odisha štats Austrumindijā. Ceļā piestājam Kalkutā – Indijas uzdzīves, nabadzības, kultūras, izvirtības, mākslas, izglītības pilsētā. Brauciens no Bangladešas bijis garš un mūs abus nomocījis, uz pilsētas pastaigu spējam saņemties vien ap nākamās dienas pusdienas laiku. Dzīvojam uz grāmatnīcu ielas. Gar tās malām saslieti kioski, kuros tirgo grāmatas. Vienā kvartālā visi specializējas medicīnas enciklopēdijās, nākamajā – vārdnīcās. Romāni, dzeja, laikraksti, antīkās grāmatas, nelegālas Rietumu autoru darbu kopijas. Studenti un entuziasti šķirsta un kaulējas. Turpat kādā sānieliņā iegādātās grāmatas var doties lasīt uz senu un leģendāru Kalkutas kafijas namu “Indian coffee house”, kas dibināts jau deviņpadsmitā gadsimta beigās. Telpā ar sešmetrīgiem griestiem virmo cigarešu un kafijas aromāts, un, šķiet, arī senais revolucionāru gars. Viesmīļi baltos kostīmos un tradicionālās cepurēs te ir karaļi, kuri valda pār šo republiku. Viņi šerpi izvēlas, kuru galdiņu apkalpot kā pirmo, kuru – iespējami ilgi ignorēt. Tūristi te nav lielākajā cieņā. Prioritārie klienti ir veči, kuri, šķiet, te katru dienu sit kārtis un kūpina vienu cigareti pēc otras, pasniedzēji, kuri nāk lasīt un gatavoties lekcijām, vientuļnieki – cilvēku vērotāji – dīvaiņi. Izdzeram štruntīgu kafiju, bet stipru devu dzīvas vēstures. Kalkuta ir traka. Visapkārt haoss. ietves pārbāztas ar reliģisko skulptūru tirgotavām, tējnīcām, brīvdabas frizētavām, brīvos pleķus aizņem piesietas kazas vai izkārtas vešas. Cilvēki mazgājas uz ielām, un arī dzīvo uz ielām. Jūtams reliģiju jūklis – vīraku smarža no hindi tempļiem, svētie vīriņi basām kājām, mierpilnas mošejas, kurā veldzi atraduši snaudoši ticīgie. Dzeltenie Kalkutas takši lavierē starp cilvēku vilktām rikšām, kurās nekautrīgi sēž redzami turīgas kundzes ar smagiem iepirkumu saiņiem. Viss smaržo un ož vienlaicīgi. Kalkutas apreibuši, vakarpusē patveramies “Broadway” viesnīcas bārā, kas tikpat labi varētu atrasties pirms pārdesmit gadiem Ņujorkā vai Parīzē. Konjaks neglābj no spēku un veselības izsīkuma. Turpmāko diennakti pavadām ar drudzi un vēdersāpēm viesnīcas numuriņā. Cenšamies iedabūt sevī kādu karoti silta karija un kādu sildošu chai.

Kalkuta – Koraputa (mūsu galamērķis Odišā) ir vilciena brauciens 24 stundu garumā cauri Indijai. Mūsu gaidītākais vilciena brauciens, grūtākais arī. Kalkutas stacijā atrodam īsto peronu, tiešām īsto – te vēl rakstāmmašīnas rakstā pie ziņu dēļa vilciena pasažieru sarakstā varam atrast savus vārdus un uzvārdus. Atkal esam izvēlējušies lētāko guļamklasi. Šoreiz guļamlāviņas ir vienam virs otra. Mūsu kaimiņi pāri celiņam ir kurlmēmu vīru pulciņš. Atskārstam, ka ir problēma – mūsu guļvietas ir tieši blakus tualetēm. Indijas tualetēm. Kā likums neviens aiz sevis neaizver to durvis, neviens. Nolemju izaudzināt vismaz mūsu vagona sabiedrību. Uz divām lapas uzrakstu “Please close the door! Thank you!” (“Lūdzu, aizveriet durvis! Paldies!”) un pielīmēju tās uz durvīm. Eksperiments izdodas, visi, pilnīgi visi aiz sevis durvis nu aizver! Noteikti ne visi saprot rakstīto, bet drošs paliek nedrošs veic šo neierasto, pat neparasto darbību. Naktī, kad neviens šķietami vairs nevēro, durvju aizvēršanas statistika krietni pasliktinās. Nakts ir auksta, miegs ir trausls, tomēr manī ir spēcīga skaidrība – esmu īstajā vietā – kādā nezināmā sliežu ceļā Indijas vidienē starp tikko sastaptiem cilvēkiem (kuri korī krāc), dodoties uz vien nojaušamu galamērķi Indijas austrumos.

Austot rītam un turpmākās dienas garumā pasažieru masa kļūst aizvien daudzkrāsaināka. Lauku nostūros vilcienā iekšā un ārā kāpj dažādu cilšu ļaudis jeb adivasi (adi – sākums, vasi – iedzīvotāji, tātad sākotnējie iedzīvotāji). Večiņas ar milzu groziem uz galvas un gredzeniem nāsīs tirgo banānus. Dāmu bariņš no ciema uz ciema ved milzu maisus ar rīsiem, mēģinādamas tos iesēdināt pasažieru vietās, līdz vilciena personāla niknā uzraudzībā nākas vien tos atstāt uz celiņa. Tērpušās krāsainos lakatos, basām kājām, notetovētām pēdām, viņas šķiet senas un spēcīgas. Sieviešu rokas ir stipras, plecos iezīmējas muskuļu reljefs. Nākamā pietura – iknedēļas tirgus, adivasi sievas rīsu maisus izvelk ārā no vagona un pazūd spilgtu cilvēku jūklī. Vagonā iekāpj vilciena tīrītājs. Mums gan šķiet – vilciena grīdas slapinātājs, kurš ar ūdens strūklu visus atkritumus sastumj vienā stūrī, pie reizes samitrinot mūsu zem krēsliem nobāztās somas. Saule laižas zemāk, aiz loga slīd zaļi un zeltaini pakalni, iedegti vakara ugunskuri. Toms ik pa laikam izliecas pa vilciena atvērtajām durvīm ieelpot Odišas gaisu. Līdz ar tumsu piestājam Koraputā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s