Cerību Indija. Un Bangladeša.

Odiša. Zūdošās ciltis.

Odišā esam adivasi kultūras dēļ. Šajā reģionā ir sešdesmit divas Indijas pamatiedzīvotāju ciltis. Tās spītīgi turas pie savām reliģijām un zemēm, tērpiem un tirgiem, katra ar savu valodu slēpjas kalnos un ielejās. Tomēr arī adivasi palēnām iznīkst alumīnija ieguves biznesa priekšā, kas norok kalnus, piesārņo upes un jauniešu prātus ar naudu. Esam Odišā, kamēr vēl adivasi te ir pa īstam.

Šajā ceļojuma posmā mums ir pavadonis. Misters. Sinjasī Pujari ir kungs ar staltu muguru, iznesīgu žestu valodu, gludi skuvies un saķemmējies, un vienmēr eleganti ģērbies – ar kādu pār pleciem apmestu šalli vai solīdu vestīti virs gludināta krekla. Viņš ir, iespējams, arī reliģiozākais vīrs, kādu līdz šim Indijā esam iepazinuši. Šķiet, Sinjasī labpatiktos mūs vadāt pa tempļiem un svētvietām, nevis tirgiem un ciematiem. Ar laiku tam arī ļaujamies, tomēr mūsu pirmais kopīgais rīts iesākas ar braucienu uz iknedēļas Kundali tirgu, vienu no lielākajiem reģionā. Rīts ir agrs, bet saule jau nežēlīgi karsē un Desia Konda cilts vīri tirgo lopus. Sinjasī mūs cienā ar citronu melno tēju, kurai piebērts sāls un pipari. Viens vērsis maksājot no 12 000 līdz 20 000 rūpiju jeb 150 līdz 250 eiro. Viena kaza – tikai 5000 rūpiju, ap 60 eiro. Veči kaulējas, apspriežas. Tiek piesaistīti arī konsultanti, kas prot gan novērtēt dzīvnieka fiziskās dotības, gan blefot par trūkumiem, lai nosistu cenu. Pēc mirkļa novērojam ļoti kaislīgu kaulēšanos par kazu – beigās pircējam neizdodas nolīgt vēlamo cenu, tas nospļaujas un pārskaities dodas prom. Pārdevēju bariņš kaut ko bļaustās nopakaļ. Turpat tālāk var nopirkt kazu ādas, pēc tām atbraucis mūzikas instrumentu meistars no lielpilsētas. Pāri kalnam rindā kā skudras plūst Podnieku ciema ļaudis – tie stiepj māla krūkas, kas sasietas auklās un pārkārtas pār pleciem vai sastutētas grozos uz galvas. Šī taka tiek vienādi iemīta ik nedēļu jau gadsimtiem. Kāds vecītis meklē pircējus tradicionālām cilts bungām. Pa vidu tirgošanās mutulim ir miera ostas, laiskas oāzes, kurās no bleķa krūkām tiek tirgotas dažādas grādīgās dziras, dzītas no eksotiskiem augiem. Turpat blakus tup tabaku lapu pārdevēji, kuri veikli uztin klientiem kūpināmo. Te piestāj gan vīri, gan sievas un bez liekām ceremonijām vienā rāvienā izdzer glāzi, kas pasmelta no kopējā spaiņa. Daži jau ir krietni iesvinējuši, miglainām acīm nekontrolēti smaida. Svelme pieņemas spēkā, ķirbju, kartupeļu, ingvera pārdevējas slēpjas no saules zem lietussargiem. Sinjasī mūs aicina pagaršot pa druskai no gandrīz katra tirgotāja groza – siali sēklas, kas garšo pēc sviesta, nilgiri jeb Indijas riekstus, arisa pita – Odišas štatam raksturīgu saldu, eļļā ceptu pankūku.

Nākamais ir Laximpur tirgus. Pilsēta tā tiek dēvēta par godu Labklājības dievietei, kurai, šķiet, vēl nav izdevies piesaistīt ne cik daudz labklājības trūcīgajam miestiņam. Kalēju pāris strādā koka paēnā. Procesu vēro kādas cilts dāma, kura lielu cigāru ielikusi mutē ar ogli uz rīkles pusi – tas sasildot ķermeni no iekšpuses, skaidro Sinjasī. Šajā tirgū es pamēģinu teju visus “bohēmas oāzēs” iegādājamos grādīgos – modo, salep, kas garšo pēc stipras bērzu sulas, vietējo rīsu alu. Cilšu ļaudis ir samulsuši, ka es tā – tupu zemē kopā ar viņiem un dzeru no kopējās krūkas. Sinjasī un citi augstāko kastu ļaudis to neuzdrošinātos – adivasi ir zemāk par Indijas zemāko kastu. (Sinjasī nevēlas pat tuvoties āra virtuvei, kad adivasi tur gatavo ēst. Arī mūsu šoferītis pat pēc vairākkārtējiem aicinājumiem neuzdrīkstas apsēsties pie galda, kur pusdienojam mēs ar Sinjasī. Odišā aizvien kastām ir izšķiroša un nošķiroša nozīme.) Tirgū no karstuma sarkanā zeme gandrīz kūp. Cilšu dāmu basās kājas ir noputējušas rūsas krāsā, viņas apņēmīgām sejām dodas iekarot. Labi, ka tikai tirgu. Jauni puiši, rietumnieciskās drēbēs tērpti, nokaulē cenu gaiļiem un vistām, kuras dzīvas veseliem bariem piesien mopēdu sānos. Kazu tirgus rit pilnā sparā, vīri jau atkal pamatīgi iesiluši. Visi spļaudās, košļādami kādu no Indijā iecienītajām tabakām. Viņu sparīgajās diskusijās top redzami tabakas nokrāsotie sarkanie un brūnie zobi.

Starp tirgiem iegriežamies ciematos. Podnieku ciemā dzīves epicentrs ir milzu tamarinds – koks, kura paēnā vairāku paaudžu meistari virpo uz bambusa un māla virpām, ar koka nūjām izdauza krūkas, veido cepļus no salmiem un māliem, krauj rindās neskaitāmas eļļas lampiņas. Sievas pienes kurināmo cepļiem un pārvieto gatavo produkciju, nereti viņas dodas pār kalnu uz tirgu. Bērni balansē starp traukiem, izaicinot likteni un nopelnot pa kādam asākam vārdam. Kāds podnieks uz jautājumu, cik paaudzes pirms viņa veidoja mālu zem šī tamarind koka, atbild, ka visas. Grandiozs ritējums, par kura lieciniekiem mums uz mirkli paveicies būt. Mali jeb dārznieku ciemā jaunas meitenes apseko zaļos stādījumus, nekautrīgi pieprasīdamas konfektes. Tāliem viesiem taču kaut kā esot jāpasakās par dārza apmeklējumu. Ciematā visi gatavojas kāda senča bērēm, tas izskatās pēc mierīga un priecīga pasākuma. No tālienes sanākušie viesi klačās nosit laiku, gaidot maltīti.

Konda kalnu cilts ciematā dzīve ap pudienas laiku ir klusa. Lielākā rosība ir ap ūdens strautu, kas uz centrālo pumpi plūst tieši no kalna. Sievietes pieskata bērnus un izrīko vīrus. Cilšu sabiedrībā, atšķirībā no hindi tradīcijām, sievietes ir vienlīdzīgas ar vīriešiem, tām var piederēt īpašums, pār kuru pašām arī ir teikšana. Viņas drīkst pieprasīt šķiršanos un precēties atkal. Bonda cilts tradīcijās sievietes precas vien ap trīsdesmit gadu vecumu, izvēloties sev krietni jaunākus (pat padsmit gadus jaunākus) vīrus. Viņu demogrāfijai tas gan par labu nenāk. Bonda izmirst, jo jaunlaulātās sievas gadu dēļ vairs nevar paspēt radīt pietiekami daudz bērnu.

Ar mūsu Odišas gidu Sinjasī mēs īsti apjaušam, cik liela nozīme šajā pasaules daļā ir katram kokam un akmenim, kas piedalās paralēlā, svešiniekiem neredzamā dzīvē. It visā var būt iedzimusi un apmetusies kāda dievība. Ar Sinjasī acīm ieraugām mums neredzamo pasauli. Banjan kokā, kurā šobrīd kāpelē bērni, dzīvo arī trīs hinduisma dievi – Brahma, radītājs, Višnu, sargātājs, un iznīcības dievs Šiva. Sinjasī gandrīz sirds apstājās, kad es, neko ļaunu nenojauzdama, drošā solī dodos uz iznīcības taku. Izrādās, Šiva dzīvo arī starp akmeņiem uz kādas taciņas senā templī – ja vēlies sevi pasargāt, pa to staigāt liegts. Svētākā vieta Koraputā nebūt nav uz centrālās ielas vai tirgus placī. Tā ir pilsētas nomalē. Nisani Munda, Zemes dieviete –  mango koks, kas burtiski apsēsts ar cilvēku vēlmēm, cerībām, lūgšanām. Par to liecina piesietas lentītes, aproces un asinīm piesūkusies zeme. Tās esot lopu, visbiežāk kazu vai vistu asinis, kuras cilvēki pateicībā par atbildi uz lūgšanām ziedo dievībai. Arī Sinjasī agrāk ziedojis dzīvniekus, līdz kāds sadhu, svētais vīrs, ieteicis kļūt par veģetārieti – tagad dievībām ziedojot vien augļus. “Ja tāda tā dievu griba, tad lai!” nodomājis paļāvīgais Sinjasī. Pie sadhu, pašiem nemanot, nonākam arī mēs. Kādā brīvdabas templī, kur koki noklāti ar lūgšanu lentītēm un zeme ar ziedojumu asinīm, kur smaržo pēc eļļas lampiņām, piepeši mazs, krunkains sadhu, neko nejautādams, saņem manu roku, noskaita lūgšanu un svētībai sadauza kokosriekstu, pār akmeņiem pārslacīdams tā sulu. Kā reflekss manī notiek kāda lūgšana. Ja piepildīsies, nāksies atgriezties un pateicībā ziedot vismaz augļus.

Odišas ceļojuma noslēgumā Sinjasī mūs ielūdz ciemos uz mājām. Kāds gods, mēs esam pirmie, kuri visu šo gadu, strādājot kā gidam, laikā esot ielūgti ciemos. Viņa sieva ir lepna, aizkustināta un pateicīga – pirmo reizi redzot, ar ko vīrs nodarbojas. Durvju priekšā sieva uzzīmējusi džoti – baltu, mandalai līdzīgu rīsu pastas zīmējumu, kas mājām piesaistot Lakšmī, Labklājības dievieti. Lai Odišai Lakšmī nes labklājību, pavisam nepazudinot cilšu zemi zem alumīnija rūdas labumiem.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s