Piedzīvojums: Bolderāja

Koka un betona Bolderāja

            Bolderājas vizītkarte, tai braucot cauri, ir fabriku skursteņi un Padomju daudzdzīvokļu mūri. Tie nobiedē viesus, kas vēl nav slieksni pārkāpuši. Tiekot dziļāk, atklājas cita Bolderāja, ar senāko Rīgas koka arhitektūru, ar pēdējiem mohikāņiem – bruģētām un smilšu ieliņām, sakņu dārziem, iekšpagalmos “noparkotām” laivām un pilniem veļas striķiem.

Tomēr nevajadzētu par zemu novērtēt arī Padomju mantojuma personalizēšanas šedevrus. Klaiņošana pa blokmāju kvartāliem atklāj savdabīgu vietējo radošo personību darinājumu un izdarību ekspozīciju. Kaķu tantes te prot vienlaikus barot veselu armiju un ar otru roku atgaiņāt milzu sudrabkaijas. Lodžiju krāsojumu un dekorāciju lidojumam nav robežu. Aizkustinoša ir dažādo dobīšu ierīkošana un kopšana pie kāpņu telpu ieejām. Putnu barotavu dažādība ziemas sezonā ir vēl viena mākslinieku izpausme. Reizēm kopīgās telpas privatizēšana tiek nepārprotami pasludināta pat ar sētu ap savu piecstāvu mājas pirmā stāva dzīvokļa stūri un jauniegūtajā sētā ierīkotu lapeni privātām pasēdēšanām.

            Blokmāju kolorīts ir redzams pa gabalu, Koka Bolderājas nostūri ir jāatklāj. Liepu ziedēšanas laikā te var lasīt tēju, gaiss smaržo un sajūtas kā lauku idillē, nevis galvaspilsētā patiesībā. Arī ceriņiem ir savs laiks koka Bolderājā. Un karsti vasaras vakari, kad sētas pilnas ļaužu čalām un nopļautas zāles aromātu, un ziemas naktis, kad mazās, tukšās ielas stāv klusas vienās kupenās, tikai šur tur cilvēki koka namos pustumsā skatās televizorus. Maldoties pa seno Bolderāju vajadzētu īpašu uzmanību pievērst Lielajai ielai. Sensenos laikos tā patiešām bijusi liela un rosīga – ļaudis gan uz krogiem nākuši, gan vadījuši bēru procesijas ceļā uz Daugavu, lai celtos pāri uz Vecmīlgrāvja kapiem. Tagad abpus sliedēm uz Lielās ielas slejas seni koka nami ar krāšņām kokgriezumu detaļām, tornīšiem un aizgājušu laiku spozmi. Spilgtākais no tiem – divdesmitā gadsimta sākuma Hertviga nams, kas, vīnstīgām noaudzis, cenšas izdzīvot pārmaiņu laikos. Dodoties gar Hertviga namu uz Buļļupes pusi turpat netālu var uzdurties laiku gandrīz neskartajai Kodola ielai (par mūsdienām liecina vien bēdīgi plastmasas logi). Netālu ir Ievas iela, Ādama iela, brīnišķā Gundegas iela – kur maldīties un atrast pašam savas mīļākās Bolderājas ainas. Starp koka mājām un ābeļdārziem izslejas deviņdesmito gadu pašpasludinātās karaļvalstis – nami ar vismaz četriem stāviem un rotveileriem to laiku oligarhiem. Drīz vien gājējs atradīs arī Buļļupi, kur vasarās vietējie sauļojas un grillē, ziemās bļitko, cauru gadu tālumā pa Daugavu slīd kuģi. Taka gar upi aizved uz Bolderājas jahtu ostu, kur siltajā sezonā var noraudzīties uz ainaviskiem mastiem. Otrpus centrālajai Gobas ielai nedrīkst palaist garām Mencu ielu, Miglas ielu, Mežrozīšu ielu. Mencu un Miglas ielas krustojumu esam nodēvējuši par “Itāliju”, piepūlot iztēli un pastaigā līdzi ņemot sarkanvīnu, var uz mirkli sajusties kā kādā Dienvideiropas ciemā. Dodoties vēl tālāk prom no Bolderājas centra, otrpus dzelzceļam var attapties Tekstilnieku parkā. Tur lepni slejas deviņpadsmitajā gadsimtā stādīti koki un uzņēmēja Hertviga celtas koka villas – tā, it kā tās nebūtu zaudējušas pašcieņu mūslaiku iedzīvotāju centienos tās izkrāsot, pārtaisīt un citādi padarīt, viņuprāt, priecīgākas. Strūklaka aizaugusi, bet pagalmos aizvien bērni aug, veči sirmo – kā allaž. 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s