Kaipirinja veelaa Rio vakaraa un skalji Andzhelikas smiekli, lozhu dardonja kaut kur taalumaa. Muusu vienacainais suns kaa miesassargs seko mums Ilha Grandes necaurradzemos dzhungljos iisi pirms tumsas iestaashanaas. Airu skanja upes uudenii, Laercio atdarina Pantanal putnu balsis. Tirgus pilns ar cholitaam, divas bizes, gari brunchi, sagriezts arbuuzs, smarzho empanadas ar sieru un shkjinjkji. Salst, Andu kalni Bolivijaa, lamu silueti saulrietaa. Mazaa Maribella Saules salas tveicee ar noshmuletu muti un basaam kaajaam, viirs bez priekshzobiem un koku aiz vaiga, abi smaida. Vilma cep pankuukas, mazaa peruanietes virtuviite nokvepusi melna, silta munjas teeja un auksts vejsh aiz loga. Augsti papeezhi un kaisliigi skatieni Buenosairesas tango milongaa, Adrians viesniicas numurinjaa glezno, ikvakara viins un bluuzs. Patagonijas plashumi, tukstoshiem kilometru, benzintanka dusha un iebiezinaataa piena maiziites. Cik saullektu, cik saulrietu. Ar un bez saules. Dienvidamerika. Par to, kas taa ir mums. Turpināt “Dienvidamerika atskatoties” lasīšanu