Iepazīstot kivi augļus

Toreiz sen atpakaļ savā stāstā paliku pie kivi augļu pakotavas, kura kļuva par mūsu mājām, darba vietu, deju zāli un moku kambari uz gandrīz diviem mēnešiem. Te netrūka asaru, sāpošu muguru, ilgu pēc visa, pēc jebkā, izņemot pakotavas dārdošās iekārtas, smagās kastes un kivi augļus, mazos velna izdomājumus, ap kuriem tik liela ņemšanās, lai kāds Japānā tos varētu notiesāt brokastīs ar visu mizu.

Tur nu mēs bijām deviņi ceļotāji savā mazajā pļaviņā, kurā novietoti guļamie vagoniņi. Visapkārt vagonu pļaviņai stiepās kivi augļu lauki, turpat netālu – kāda noliktava, kuras otrajā stāvā bija ceļotāju viesistaba, virtuve, tualete, duša un veļas mazgātava – viss vienā. Pie noliktavas noparkots gaiši lillā autobuss – tajā mitinājās kivi pakotavas darbinieki – uzraudze Beta un viņas vīrs, iekrāvēja vadītājs Tonijs. Abiem ap 60. Ik gadu viņi pāris mēnešus strādā kādā no Jaunzēlandes augļu pakotavām, lai atlikušo gadu ceļotu pa pasauli.

Turpināt “Iepazīstot kivi augļus” lasīšanu
Advertisements

Jaunzēlandes vecvecāki

Ar vairākām ēdiena kastēm ieradāmies laukos, kuriem bijām uz pāris mēnešiem nolemti – Pukikouī (Pukekohe) ciemata lauku teritorijā, savās pagaidu mājās (mazā skārda vagoniņā) kivi augļu plantāciju vidū netālu no augļu pakotavas. Andris ar Irēni gādīgi, mazliet bažīgi aplūkoja mūsu jaunos dzīves apstākļus. “Hmm..tas ir skaidrs, ka jūs tā kā mūsu jaunie strādnieki būtu, bet…jūs kas?” Andrim un Irēnei vaicāja enerģiskā, rudmatainā pakotavas pārvaldniece. “Mēs…mēs esam viņu vecvecāki…” Stāsts būs par liktenīgu satikšanos, par Andri un Irēni, par īsteniem latviešiem, kuri dzīvi aizvadījuši otrā pasaules malā, svēti glabājot mīlestību pret dzimteni, par to, kā viņi kļuva par mūsu Jaunzēlandes vecvecākiem.

Turpināt “Jaunzēlandes vecvecāki” lasīšanu

Meitenīt, gribi padejot? Jeb darba meklējumi Velingtonā

“Jums tagad jāiemācās no galvas ēdienkarte un jānopērk balti krekli un melni apavi!” mums paziņoja indiešu restorāna vadītājs. Tas laikam bija jau kāds otrais vai trešais darbs, ko bijām atraduši pēc dienām ilgas joņošanas pa Velingtonas bāriem un viesnīcām. “E…khmm…a jūs kafiju VISPĀR MĀKAT TAISĪT!?” aizvainotā un nokaitinātā tonī jautāja galvenā oficiante ikdienišķā Velingtonas kafejnīcā. Tā bija kāda 75. darba vieta, kurā konkursu neizturējām.

Turpināt “Meitenīt, gribi padejot? Jeb darba meklējumi Velingtonā” lasīšanu

Klusuma skaņas Velingtonā

Spriežot pēc apbružātām, bet mīļām teātra biļetēm ceļojuma blociņā, šie notikumi ir apmēram astoņus mēnešus seni. Jaunzēlandē marts, joprojām vasarīgs. Velingtonas vasaras vakaru bāri pilni, mirgo pilsētas gaismas un cigarešu oglītes pie āra galdiņiem. Kubas ielā smaržo stiprs espreso. Uz trotuāra mums līdzās apsēžas kāds vientuļš Velingtonas panks. Viņš malko sidru: „Stiprs un lēts, ja kas, iesaku.” runājam par viņa kara gaitām, par mūsu – ceļojuma, un par to, kādēļ esam šeit – dēļ „Klusuma Skaņām”.

Turpināt “Klusuma skaņas Velingtonā” lasīšanu

Ziemelju zemes celjojums

Lai arii nebija viegli atteikties no Ruakakas zeltainajaam pludmaleem un jaukaas sabiedriibas, nebijaam attmetushi domu apceljot Jaunzelandes ziemeljus. Plaans bija ielikt mugursomaa telti un peldkostiimus un doties uz netaalo shoseju, lai ar stopeeshanas paliidziibu nokljuutu no pludmales pludmalee.Vasara bija skaista un karsta, pludmales daudz, plashas un vilinoshas visapkaart Jaunzeelandes Ziemelju zemei.

Turpināt “Ziemelju zemes celjojums” lasīšanu